Noteiktajā laikā, ziņkāres dzīti, kā arī vēloties sveikt kultūrvietas ierīkotājus, A. Pumpura ielu pārplūdināja cilvēku pūlis, pat apgrūtinot satiksmi, līdz tika svinīgi pārgriezta sarkanā lentīte un sanākušie aicināti iekšā.

Lēnām un uzmanīgi pūlim virzoties cauri gaitenim, sajūtot ēkas vēsturi teju ar visām maņām, jo maz kas bija vēl mainīts, galā pavērās plašs pagalms, kur vietas pietika visiem.

Uz skatuves muzicēja stīgu kvartets Elīnas Čipānes vadībā, turpinājumā uzstājās mūziķis Gregs Džons (Greg John). Teritorijā bija izvietoti galdiņi un krēsli, kur piesēst un baudīt mūzikas skaņas.

Paklausot kultūrvietas saimnieku aicinājumam, daudzi ciemkukulī bija atnesuši augus, lielākus un mazākus, tādējādi jaunradītajai vietai piešķirot jaunus akcentus un dzīvīgumu.

“Tipogrāfijas radošā kvartāla” pamatkodols ir mūziķis, komponists un pedagogs Jānis Ivuškāns kopā ar sievu Sniedzi un brāli Pēteri.

Trijotne arī pārgrieza sarkano lentīti, aicinot sanākušos iekšā. “Izbaudiet burvīgo vakaru, izbaudiet to, cik tālu mēs esam tikuši,” no skatuves savā runā aicināja J. Ivuškāns, kurš, kā zināms, savulaik piedalījies “Pegaza pagalma” izveidē.

“Ēka ir milzīga, mēs varētu šo vietu atklāt arī pēc 10 gadiem, kad tiešām, tiešām viss būtu gatavs.

Bet šī vieta noteikti ir tā, kurai var teikt, tieši tāpat kā par Rīgu, – nekad nav un nebūs gatava. Bet būs mājība, sirsnīga un mīļa, kāda tā jau mums ir kļuvusi. Es ceru, ka tāda tā kļūs arī jums.”

Publikā “Kurzemes Vārds” uzrunāja Žanetu Andersoni. Seniore bija pacilātā noskaņojumā.

“Es netālu dzīvoju un gandrīz katru dienu eju šeit garām. Reiz pamanīju, ka notīrīti logi. Nodomāju: “Oho!” Es biju lasījusi, ka te kaut kas būs. Par to esmu priecīga. Jo telpas bija tukšas, zinu, kādi te ir plašumi. Ļoti ilgus gadus šeit bija mana darbavieta.”

Pagalma atvēršanas svētkos Žanetas kundze bija kopā ar bijušajiem kolēģiem, sarunas, protams, bija arī par sendienām, vieta raisīja daudz atmiņu. Vaicāta, ko novēl jaunajai kultūrvietai, seniore sacīja:

“Kaut ko radošu. Man tā patīk, ka te kaut kas notiek! Ļoti! Es noteikti nākšu uz šejieni vēl.”

Elise un Dāvids tipogrāfijā iegriezušies pavisam nejauši. No kinoteātra gājuši uz automašīnu, ko bija novietojuši tepat netālu.

“Garām ejot, redzējām, ka vārti ir vaļā, iekšā ir kaut kāda dzīvība, un ienācām. Nezinājām, ka te kaut kas būs,” atzinās Dāvids.

Kādi ir pirmie iespaidi? “Nav slikti, interesanti,” vērtēja puisis. “Vēl viena pasēdēšanas vieta Liepājā. Ja būs kāds saviesīgs pasākums, tad, jā, atnāksim vēl kādu reizi, uz tusiņiem gan ne. Mums vairāk patīk solīdi pasākumi, ar patīkamu atmosfēru.”

Savukārt Dainis stāstīja, ka ir radošās jomas pārstāvis. Viņš meklējot jaunas telpas, uz kurām pārcelt savu darbnīcu. “Es šai vietai saskatu potenciālu,” viņš vērtēja, un ieradies, lai palūkotu, kā šeit ir.

“Vēl viens iemesls, kādēļ atnācu, – uz Liepāju pārcēlos tikai pirms divarpus gadiem, un mani ļoti interesē, kas Liepājā notiek, sekoju līdzi notikumiem. Turklāt man ir atvaļinājums, un

es ķeru katru mirkli no Liepājas, vienkārši baudu un skatos, kas notiek.”

Dainis cer, ka kultūrvietas saimniekiem izdosies viss, kā plānots.

Vai ielauzīsies starp citām kultūrvietām, viņam bija grūti komentēt. “Pieļauju, ka arī ar atraktivitāti, dzīvajiem pasākumiem pagalmā, tiešām radošo pārstāvju integrēšanu ēkā, meistarklasēm… Ar kaut ko tamlīdzīgu, bet tie ir tikai mani minējumi.”

Imants par iespaidiem sacīja īsi: “Man patīk!” Viņš priecājās, ka vietas saimnieki pacentušies ar jaunā ieviešanu, modernizāciju.

“It kā ir padomju laika mantojums, bet tai pašā laikā – tās ir atmiņas, tā ir daudzu bērnība, mūsu dzīves sastāvdaļa tajā laikā. Autentiskums šeit ir jāatstāj.”

Un iniciatīvu atvērt vietu jau tagad, nevis pēc daudziem gadiem, kad viss būtu gatavs, vīrietis vērtēja atzinīgi:

“Ir vietas, kas pazūd, degradējas, iznīkst un beigās pārvēršas būvgružos. Un ir, kas kā fēnikss atdzimst no pelniem.

Un mēs varam būt liecinieki tam, kā tas notika. Es ļoti gribu, lai šiem cilvēkiem viss izdodas.”

“Kurzemes Vārdam” J. Ivuškāns sacīja, ka ēka A. Pumpura ielā piesaistījusi viņa uzmanību jau pirms 12 gadiem, kad pirmo reizi atbraucis uz Liepāju.

“Sāku strādāt simfoniskajā orķestrī,” viņš atceras. Šeit bijis uz pāris pasākumiem – izstādēm, koncertiem. “Un man jau tad ļoti iepatikās.”

To, ka tipogrāfijā rosīsies, tobrīd nav varējis iedomāties. Kādēļ pieņemts šāds lēmums? “Ir laiks pārmaiņām, jādara kaut kas plašāks un lielāks,” viņš skaidroja.

“Un galvenais – pašiem sev. Lai mums tas patīk pašiem. Ceram, ka tas patiks arī liepājniekiem.

Mums šī vieta kļuvusi par otrajām mājām.”

Jānis jūt, ka par ēkas iedzīvināšanu priecājas arī citi. “Mēs izbaudām to, ka visiem tas patīk. Šī ēka sen to bija pelnījusi.”

To, cik finanšu līdzekļu ieguldīts un cik vēl lieli tēriņi priekšā, J. Ivuškāns neatklāja. Taču atjaunošana notiks pakāpeniski.

“Esam atvērti dažādiem sadarbības piedāvājumiem un sponsoriem, lai veicinātu raitāku ēkas stāvokļa uzlabošanu.”

Par tuvākajiem plāniem Jānis bija runātīgāks: “Augustā būs atvērts pagalms, septembrī arī mazliet būsim vēl šeit, bet pēc tam ceram pulcināt zālē.”

Iespējas, ko šeit darīt, ir plašas. Trīsstāvu ēkas kopējā platība ir 4500 kvadrātmetri, teju 900 kvadrātmetrus aizņem pagrabs.

“Šeit ir bumbu patvertne, šajā ēkā tika drukāta pirmā Latvijas valūta,” zināja stāstīt J. Ivuškāns.

Ēkā ir atrodamas daudzas vēstures liecības no laika, kad šeit darbojusies tipogrāfija. “Neko mēs necenšamies izmest ārā vai pārdot peļņas vajadzībām. Katrai lietai gribam atrast īsto pielietojumu – vai nu kā dizaina elementu, vai atdot muzejam, tiem cilvēkiem, kas to patiešām novērtēs.”

“Mums viss ir praktiski izplānots,” par to, kas kurā stāvā atradīsies, sacīja J. Ivuškāns.

Viņš pagaidām atklāja, ka 1. stāvs tikšot atvēlēts uzņēmējdarbībai un kultūrai, 2. stāvā darbību uzsākšot viens no sadarbības partneriem – “Coworking Liepāja”, kas meklē iespējas paplašināties.