Glezniecība atklāj simboliskas un sirreālas pasaules – vīzijas, kurās pagātne saplūst ar iespējamo nākotni. Šeit zeme vairs nav stingra un droša – tā plūst un mainās, horizonts attālinās, meži mirdz neiespējamās krāsās, un klintis uzvedas kā ūdens.

Ainavas kļūst par sapņiem, kas šķiet īsti, taču tomēr nepieder šim laikam un vietai.

Ainava glezniecībā vienmēr ir bijusi spogulis tam, ko sabiedrība augstu vērtē un kam tic.

Romiešu freskās tā nozīmēja bagātību un varu, Nīderlandes 17. gadsimta glezniecībā – ikdienišķās dzīves vērtību, romantisma mākslā – dabas cildeno spēku.

Ķīnas tradīcijā kalnu un ūdeņu glezniecība vairāk atklāja iekšēju harmoniju un pastāvību, nekā mēģināja precīzi atveidot dabu.

Šīs senās tradīcijas un kultūras slāņi ir klātesoši arī “Sapņotāju piekrastē”, kur mākslinieki turpina dialogu ar pagātni, tagadni un nākotni, reizē būdami fiziski distancēti no dabas, bet tai tuvi savās izjūtās.

Mūsdienās ainava runā par krīzi – par mūsu attiecībām ar dabu, kurās arvien vairāk jūtama atsvešinātība, nostalģija un nemiers.

Daba aizvien biežāk tiek pieredzēta kā attēls ekrānā, kā simulēta realitāte, nevis kā īsta klātbūtne.

Šo atsvešinātību izstādes darbi atspoguļo, padarot dabu it kā svešu un neierastu, reizē piešķirot tai poētisku spēku.

Tomēr līdzās šai svešatnei pastāv arī ilgošanās – vēlme atjaunot saikni ar dabu, atrast prieku tās klātbūtnē.

Lielāko daļu cilvēces vēstures zeme bija dzīvības pamats, nevis tikai fons. Šodien, mobilitātes un migrācijas laikmetā, piederība arvien biežāk veidojas nevis konkrētai vietai, bet dabas formās, kultūras un stāstos, kas savij personisko un kolektīvo.

Tādējādi ainava kļūst par simbolisku un emocionālu telpu, kurā var runāt par identitāti, vēsturi un sapņiem.

Šajos darbos cilvēku gandrīz nav, bet viņu prombūtne tikai pastiprina jautājumu – kāda ir mūsu saikne ar šo pasauli?

“Sapņotāju piekraste” rāda ainavas, kas vienlaikus ir svešas un tuvākas nekā jebkad: tie ir mūsu sapņi un mūsu vēlme pēc piederības.

Kā reiz rakstīja romiešu dzejnieks Petronijs: “Tas, kurš izkāpj uz tālām smiltīm, kļūst par lielāku cilvēku.” Arī šeit – tiecoties pēc jaunām ainavas formām – mākslinieki meklē ceļu, kā  un kurp varētu doties tālāk.

Izstādē būs aplūkojamas tādu Latvijā atpazīstamu autoru gleznas, kā Ilzes Smildziņas, Pētera Līdakas, Ievas Liepiņas, Kristīnes Guršpones, Kristīnes Kvitkas, Sabīnes Līvas, Martas Jurjānes, Kurmja, Katrīnas Vīnertes, Sarmītes Caunes, Igora Bernāta, Barbaras Ābeltiņas, Daces  Zēģeles, Neonillas Medvedevas, Maijas Muižnieces un Alises Mediņas.

Izstāde mākslas galerijā “Romas dārzs”, Zivju ielā 3, Liepājā, būs aplūkojama no 20. septembra.