Otrdiena, 21. janvāris Agne, Agnese, Agnija

Grāmatā “Puika, kurš redzēja tumsā” iedzīvināts vīra dzīvesstāsts

Grāmatā “Puika, kurš redzēja tumsā” iedzīvināts vīra dzīvesstāsts
Foto: Lilita Baumane
29.11.2019 07:03

liepajniekiem.lv

“Ir ļoti, ļoti neierasti,” saka dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce par savām sajūtām, turot rokās pašas radīto un nupat izdoto grāmatu “Puika, kurš redzēja tumsā”. “Jo es tomēr darbojos visa veida gaistošo tekstu radīšanā. Teātris tomēr ir, un tad tas zūd, bet nu man būs kaut kas, kas paliks uz visiem laikiem.” Stāsts ir daļēji balstīts uz patiesiem notikumiem, un iedvesmas avots Rasai bijis turpat blakus – vīrs Sandis Pēcis un viņa vecāki. Decembrī tāda paša nosaukuma iestudējums piedzīvos pirmizrādi Latvijas Nacionālajā teātrī. 

Dzīvesbiedrs ideju uztvēris viegli

Kad 2016.gadā iznākusi R.Bugavičutes-Pēces pirmā grāmata “Mans vārds ir Klimpa, un man patīk viss”, sajūtas bijušas citādākas. Viņa bijusi pieaicināta autore, bet šoreiz, lai “Puika, kurš redzēja tumsā” iznāktu taustāmā formā, pati uzņēmusies iniciatīvu, gājusi un piedāvājusi izdevniecībai. “Tāpēc atbildība, kaut kādas iekšējās gaidas par to, kā grāmatu uztvers, ir daudz sakāpinātākas,” atzīst autore. “Grāmatiņa uz tausti ir ārkārtīgi maiga, mīļa un maziņa. Rokām ir ļoti patīkami turēt rokās ko tādu.”

Rasa atklāj, ka grāmata kaut kādā mērā ir par pieaugšanu. “Centrā ir puika, kurš piedzimis neredzīgiem vecākiem, līdz ar to viņš piedzimis krietni vien atbildīgāks, kā varbūt jebkurš cits bērns, kurš nācis pasaulē ģimenē redzīgiem vecākiem. Šis ir viņa stāsts, viņa pārdzīvojums, piedzīvojums, izaugšana, bailes attālināties no ģimenes, savstarpējās pieķeršanās, kas reizēm ir auglīga, bet citu reizi savukārt var nodarīt pāri, – bez kādām iegribām, tā vienkārši gadās un notiek,” grāmatas saturu ieskicē autore. Viņa cer, ka lasot kāds arī padomās: kurš tad īsti ir tas neredzīgais mūsu sabiedrībā. “Jo Latvijā neredzīgu cilvēku ir diezgan daudz, bet nezin kādēļ mēs viņus neredzam.”

“Puika, kurš redzēja tumsā” ir daļēji balstīts uz patiesiem notikumiem. Rasa atklāj, ka patiesais fakts ir tāds, ka abi vīra, Liepājas teātra aktiera Sanda Pēča vecāki ir neredzīgi. “Tāpēc kaut kādā mērā man blakus visu laiku ir bijis iedvesmas avots,” uzskata dramaturģe. “Protams, viss pārējais, kas ir grāmatā, tomēr uzrakstīts tā, lai būtu interesanti lasīt. Ja pierakstītu dzīvi parasto, tad viss būtu jāveido krietni vien maigāk. Bet gribēju lasītāju izvest cauri dažādiem līkločiem. Viss, kas grāmatā ir aprakstīts, ir koncentrētāks un sakāpinātāks. Daudz kas ir no manas bērnības un tagad arī no manis kā mammas perspektīvas.” Rasa uzsver, ka “Puika, kurš redzēja tumsā” nav dokumentāls stāsts: “Reāla un neizdomāta ir tikai iedvesma.”

Jautāta, ko par to domā viņas dzīvesbiedrs, kurš grāmatā kļuvis par galveno varoni, Rasa smaidot teic, ka tas ir ļoti labs jautājums. “Viņš varbūt ir par visu vēl satrauktāks, nekā es,” viņa min,

“jo diez vai viņš pirms pāris gadiem paredzēja, ka šāds pavērsiens varētu notikt. Ņemot vēra, ka tā ir viņa dzīve, viņam tas viss šķiet ierasti, pilnīgi normāli. Un tad pēkšņi uzrodas kāds no malas un pasaka: “Wow! Tas taču ir tik neticami!”

Sandis grāmatas tapšanas procesā lasījis tikai dažus fragmentus. “Ļoti gribu zināt, kā viņam patiks. Domāju, ka viņš lasīs kaut kad pa kluso, bez īpašas manas blakus stāvēšanas. Centīšos noturēties un virsū nebāzties,” smaidot saka Rasa. Turklāt ideju par to, ka viņa vēlas veidot stāstu par viņu un viņa ģimeni, Sandis uztvēris “pietiekami viegli”. “Jau no sākta gala doma bija, ka grāmatā būs diezgan daudz manas iztēles lietojums un ka man caur šo stāstu gribas pārrunāt dažādas tēmas, kas skar jebkuru vecāku un bērnu attiecības.”

Rasa ļoti cer, ka grāmatai varētu tapt arī audio formāts, lai tā būtu pieejama un noklausāma gan dzīvesbiedra vecākiem, gan arī citiem neredzīgajiem cilvēkiem. Tā kā izvēlētā tēma ir neierasta, grāmata paredzēta lasītājiem, sākot no 14 gadu vecuma un uz augšu, saka Rasa. Bet, ja kāds arī mazāka vecuma lasītājs ir ieinteresēts, tad droši var mēģināt to darīt, mudina autore.

Izrāde Liepājā – pārāk ekstrēmi

Nākamnedēļ, 4.decembrī, tāda paša nosaukuma iestudējums piedzīvos pirmizrādi Latvijas Nacionālajā teātrī. Pirms tam – teātra kafejnīcā ikviens aicināts uz grāmatas “Puika, kurš redzēja tumsā” atvēršanas svētkiem.

Stāstot par sadarbību ar Valteru Sīli, kurš ir iestudējuma režisors, Rasa teic, ka pirmais darbs, ko abi kopā taisījuši, bijusi izrāde “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”. “Bija kaut kā ļoti forši, kad darbs tapa, un mums pašiem patika, kā mums izdevās. Pēc tam viņš man jautāja, vai man ir vēl kas padomā. Tā kā jau sen man bija doma, ka puikas stāsts ir jāizstāsta, atklāju to Valteram, jo līdz tam nevarēju atrast formātu, kā to izdarīt. Valteram ļoti iepatikās. Taču,

kad uzzināju, ka Nacionālais teātris ideju apstiprinājis un mums visas durvis ir vaļā, ka varam izrādi taisīt, sapratu, ka šis ir stāsts, ko gribu paturēt sev ilgāk, kuru negribu vienkārši palaist izrādes formātā, tāpēc nolēmu rakstīt arī grāmatu.”

Kad sācies izrādes iedzīvināšanas process, Rasa vēl rakstījusi grāmatas noslēdzošo daļu. Tas, kas būs redzams uz skatuves, tomēr atšķirsies no grāmatā izlasāmā. Kopā ar režisoru meklēts vidusceļš starp to, ko no grāmatas atstāt, ko īsināt un ko likt klāt tādu, kas grāmatā nemaz nav. “Esmu paskatījusies, kā izrāde top. Valters ir atradis ļoti interesantu piegājienu, kā šo stāstu veidot. Tas nebūt nav klasisks un standarta, kā varbūt pēc pirmā impulsa varētu iedomāties,” atklāj Rasa, un bilst, ka interesanti būs abām pusēm – gan tiem, kas grāmatu jau būs lasījuši un vēros izrādi, gan tiem, kas būs redzējuši izrādi un tikai tad ķersies pie grāmatas lapaspusēm.

Galveno lomu atveidos aktieris Kārlis Reijers, kurš nāk no Liepājas. “Tieši viņš būs mūsu puika,” Rasa ir priecīga, ka “viss kopā ir savilcies diezgan interesanti”. Kārlis esot “absolūts aktieris”. “Viņš ir viens no tiem jaunajiem aktieriem, kuru nevaru iedomāties nevienā citā profesijā,” secinājusi dramaturģe. Uz jautājumu, vai nav mazliet žēl, ka izrāde netapa Liepājā, Rasa smaidot atteic, ka tas būtu pārāk ekstrēmi un varētu būt nevajadzīgi personiski. “Attālums Rīga – Liepāja ir pārvērtēts, kā ārkārtīgi ilgs un garš. Tās ir trīs stundas klusa, – mūsdienu skrējienā pat ļoti vērtīgi. Turklāt grāmata tāpat visiem būs pieejama un lasāma.”

R.Bugavičutei-Pēcei ir padomā jau nākamā grāmata. Lai gan uz lapām vēl nekas nav tapis, Rasa “raksta” iekšēji. “Idejas iznēsāšanā paiet ilgs laiks, rakstīšanas posms jau ir diezgan raits. Grāmata būs diezgan personiska, bet vairāk no manas dzīves un pieredzes. Centrā būs divu vienaudži – māsīcas un brālēna attiecības,” nedaudz ieskicē rakstniece. Mēķauditorija būs pusaudži un lasītāji “uz augšu”.

Grāmatu “Puika, kurš redzēja tumsā” laidusi klajā izdevniecība “Latvijas Mediji”, to ilustrējusi Zane Veldre. 

Foto galerija

Sadarbībā ar

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēlu failus un novieto tos šeit. (Foto jābūt JPG formātā, max 5MB)