Stāsts. Jānis Zalkte bija lojāls pret visām varām un pēdējos gados arī pret sievu un Eiropas Savienību. ”Nespārdies pret dzeloni, bet dari savu šepti,” viņš mēdza atgādināt tiem, kas domāja savādāk.

Strādīgā, ar savu eksistenci daudzmaz apmierinātā ģimene dzīvoja pašu rokām celtā mājā klusā mežmalā netālu no rāma ezera. Viņu dienas Mūžības grozā ieripoja kā nobrieduši kartupeļi ražas noņemšanas laikā, abiem rimti rušinoties pa savas dzīves lauciņa vagām. Saticīgā bezbērnu pāra iztiku nodrošināja minimālās pensijas un piecu kilometru attālais pagasta veikals, kur par maksimālu cenu varēja iegādāties kaltētas zivis no Ķīnas, margarīnu no Vācijas, caurspīdīgās plēvēs iesaiņotus šķiņķu gabalus no Polijas un krējuma turziņas no Lietuvas. Piens gan nāca tepat no četrsimt kilometru netālās Valmieras. Nopirkt varēja arī baltmaizi un rupjmaizīti, kuras sastāvā bija kviešu milti, melase un sīrups; tāpat arī dažādu firmu cīsiņus ar slēptajiem taukiem zem celofāna.

– Siev, – ar vecu Ērenpreisa divriteni pārbraucis no bodes, Jānis uzrunāja dzīvesbiedri, – re, ku’, rakstīts, ka ķieģelītī iekšā ir uztura bagātinātājs. Kas tas par ērmu? Va’ tas domāts, lai pie maizītes vais nevajadzētu pavalgu? Tad jau mēs ātri vien tiksim bagāti!

– Neblūdī vējus, – laulene, tāda kā dusmīga par vīra bērnišķīgo domāšanu, atbildēja, – tu vēl tici visam, kas drukāts? Ej labāk un sāc cirst žagarus, lai vasaru plītē nojus vie’ nav jātērē ziemas malka.

– Paga, paga, Elzbet, – Jānis Zalkte nerimās, – vai zini Eiropas jaunumus? Bodē es prātīgus cilēkus dzirdēju runājam, ka tagadiņ katrai zemnieku saimniecībai jāpaziņo mēslu izvešanas grapiks – stingri pēc datumiem. Ja nē, tad būs sods un citādi kreņķi. Ņems vēl un izslēgs no Eiropas.

– Ko niekus, – Elizabete attrauca, – kur tev tie lopiņi ir? Vecais takšelis un runcis Muris – tā visa mūsu dzīvā radība. Govi jau aizpērn nodevām gaļā, zuiķi neturam, diži daudz noēd. Kur mums tie mēsli rasies?

– Paga, paga, Elzbet, – vīrs nelikās mierā, – abet mūsu ķemberķins? Trīs gadus nav izvests, sanāks zirga vezums. Ja kungi grib grapiku, tas zīmējas uz visiem mēsliem. Kāda atšķirība, cilēks tos taisa vai lops.

Elizabete kļuva domīga. Varbūt šoreiz vecajam taisnība, lāga sieviņa prātoja, ja augstā priekšniecība to liek, tad jāklausa. Pamēģini spirināties pret dzeloni! Staļina laikā par gvalti bija jāpērk obligācijas, Hruščova laikā vajadzēja sēt kukurūzu, Repšes laikā bija jātic laimīgai dzīvei.

– Abet uz kurieni tas grapiks jāsūta, – viņa apjautājās, – adresi tu takš nepaprasīji?

Jānis Zalkte iegrima pārdomās. Ne ekonomikas, ne finanču ministrija šim nolūkam neģeldēja, tām bija jāprovē nomušīt inflāciju. Vides ministrija? Kur tas redzēts, ka ektīgs mēslojums zemītei nodarītu postu?

– Es domā, ka grapiks jāpravī prom uz pašu Eiropas Savienību, – sirmais vīrs beidzot izlēma, – uz Briseli. Tur jau daži no mūsu deputātiem ar’ tikuši pie šprices.

– Dari, kā zini, ko es no tās lielās politikas saprotu, – sieviņa atteica un paņēma no veikala atvesto plēves maisiņu, lai apskatītos kot’ vecaiš vēl nosapircies. Va’ tik nebūs āzmirsis viņai pēpermintu kakla konfektes. Tās uz pavasari, kad kasa rīkli, brangi līdz atkrekšķināt.

Bet Jānis Zalkte bija cilvēks, kas svarīgas darīšanas nemēdza atlikt. Novilcis galošas, viņš iegāja goda istabā, kur stāvēja televizors ”Start 4” un Kārļa Ulmaņa bilde vēl no Atmodas laikiem. Sameklējis daudzmaz nesadzeltējušu rūtiņu papīra lapu, viņš rūpīgi vilktiem burtiem rakstīja: ”Cienītie augsti godājamie kungi ar manu grapiku lieta ir šitāda. Es domā kemberķina izejvielas izvest tūlīt pēc trešajām Lieldienām, ja nelīs. Uz tā lauka, kas no ceļa pa kreisi, jo tur mēs akal štimmējam audzēt kāpostus. Viņgad padevās aplam sulīgi, akurāt, kā cukurbietes …”

Jānis Zalkte pārstāja rakstīt. Paga, paga, vīrs prātoja, varbūt cukurbietes vais nedrīkst pieminēt, lai tālos kungus nekaitinātu? Ne pa velti cukurfabrīķi Liepājā tik diži mudīgi aizklapēja ciet …

Pēdējo vārdu viņš rūpīgi pārsvītroja un tā vietā uzrakstīja ”kā lopu bietes.” Un turpināja: ”Tāds ir mans galīgs nodoms par jūsu svarīgo grapiku. Es esu no ”Mežmiķeļu” mājām, Rucavas pagastā. Latviešu zemnieks Jānis Zalkte.”

Pēc dažām dienām, kad no rupjmaizes ķieģelīša pāri palicis bija tikai knibītis, Jānis kāpa uz Ērenpreisa firmā pirms septiņdesmit gadiem ražotā velosipēda un atkal devās uz pagasta centru. Pēc veikala viņš apmeklēja pastu, kur kaimiņienes Amāles meita datorā noskaidroja vajadzīgo adresi, uzrakstīja to uz aploksnes un uzlīmēja dārgu, Eiropai piemērotu marku.

Pagāja nedēļa un ”Mežmiķeļu” mājās ieradās tādi jauni, sprauni cilvēki, projektētāji un mērītāji.

– Saimniek, – viņi teica, – situācijā ir sekojoša – gar šito mājas galu mēs plānosim ceļu uz jaunceļamo SPA pašā ezera malā. Firma atpirks no jums zemi, uz vecumdienām būs manī, manī.

Jānis Zalkte nošņauca degunu, gar vatētajām biksēm noslaucīja pirkstus un teica: – Kas par zvēru ir tas spā? Va’ tik tas nebūs lielais propelleris, kas švitināsies tā, ka pazudīs mani svēteļi no staba gala ligzdas?

– Neķer kreņķi, veco zēn, – kāds no jaunajiem projektētājiem un mērniekiem viņu mierināja, – SPA būs atpūtas komplekss tūristiem un biezajiem. Ar masāžām, dubļu vannām, bāriem un baseinu.

– Priekš kam baseins? – Zemnieks pārjautāja, – va’ ta’ ezeru riktējaties bērt ciet?

– To mēs neaiztiksim, tas plānots ūdensmotocikliem, – paskaidroja atbraucēji.

– Ahā, – teica Jānis Zalkte, izlikdamies, ka zina, ko ūdenī dara motocikli, – un tagadiņ otrs jautājiens. Cik jūs man par zemīti maksās?

Mērītāji un projektētāji saskatījās un pēc īsa klusuma brīža paziņoja, ka jāgaida, ko teiks firmas šefs, kam ofiss Dānijas pilsētā Odenzē.

Uz to Jānis Zalkte atbildēja: – Nekas nesanāks. Te, ku’ jūs štukojat ieriktēt ceļu, akurāt stāv mans atpūtas komplekss.

Un, norādījis uz mazmājiņu, turpināja: – tas ir pills kā lielgabals. Man jāsagaida atbilde no Briseles, va’ Eiropas kungi būs mierā ar mēslu izvešanas grapiku tūlīt pēc svētkiem. Tā viss nav joka lieta.

Mērītāji un projektētāji vēlreiz saskatījās un noplātīja rokas, jo viņiem bija savi grafiki.

– Baigais sviests, – noņurdēja jaunākais un visi sakāpa glaunā mašīnā.

Sazin kā viss būtu beidzies ar SPA celtniecību un sirsniņmājiņas nojaukšanu, ja kādu dienu ”Mežmiķeļu” mājām garām nebrauktu traktorists Mikus. Tādu izdevību garām nedrīkstēja laist. Jānis Zalkte viņu nostopēja un sāka stāstīt par Briseles kungu jauno modi uz grapikiem, gan par to, ka viņiem laikam nav nekādas daļas, ja diviem godīgiem cilēkiem nav vairs kur ieiet pasēdēt, bet Mikus viņu pārtrauca, noprasīdams: – Polšs būs?

Saņēmis apstiprinošu atbildi, traktorists bez kādas tūļāšanās piebrauca, ar hidraulisko pacēlāju paņēma zem mazmājiņas ierīkoto smago kasti un aizveda uz lauku pa kreisi no ceļa.

Kādas pāris dienas zemnieks Jānis Zalkte prātoja, kas par tādu Eiropas Savienības izdoto direktīvu ignorēšanu viņam būs, bet uzticamā sieva Elizabete mierināja: – Nebaidies, vecais, nekas jau nebūs. Tik kāposti augs griezdamies. Rasi, vēl kādu maģu bērnīnu tajos atradīsim …

Un viņa pie sevis klusi nosmējās, sak vēl jau ikurāt abi pamiruši neesam. 

ĒRIKS KŪLIS

________________________________ 

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].