Dzejnieks noteikti priecātos par atjaunotajiem vēsturiskās apbūves objektiem, par kultūras dzīves daudzveidīgajām aktivitātēm, protams, par Liepājas radošo personību panākumiem un daudzajām jaunajām grāmatām.

Bet būtu arī sarūgtināts par sociālās nevienlīdzības pieaugošo plaisu, par pilsētas zaļās rotas nesaudzīgu postīšanu, par latviešu valodas arvien tālāku atkāpšanos ikdienas komunikācijā, iestāžu un uzņēmumu nosaukumos, jaundzimušo personvārdos un citur.

Diemžēl O. Gūtmaņa dzimtajā pilsētā joprojām nav dzejnieka dzimtenes mīlestībai un radošajiem sasniegumiem adekvātas piemiņas zīmes un vietas.

Vietas, kur iepazīt viņa mūžalaika liecības, kur skatīt manuskriptus, uzklausīt dzejnieka daiļrades pētnieku komentārus, dzirdēt daudzo komponistu dziesmas ar O. Gūtmaņa tekstiem, kur jaunajiem autoriem iedvesmoties savām radošajām izpausmēm utt. Varbūt ceļā uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu Liepāja beidzot varētu mēģināt šo parādu dzēst?

Liepājai O. Gūtmaņa prātā un sirdī vienmēr bijusi īpaša vieta – kā jau savai ligzdasvietai. Ar mīlestību un sirsnību dzejnieks atcerējies seno bērnības gadu Liepāju, bet pēc izsūtījuma trimdas ceļiem okupācijas laika pilsēta likusies svešāda, zaudējusi daudzko no savas īpatnējības un garīguma.

Atmodas laiks dzejniekam raisījis cerības par garīguma, kultūras un latviskuma atdzimšanu, un nācies piedzīvot gan vilšanos, gan arī gandarījuma brīžus. Lielu prieku dzejniekam sagādāja aktīvā mūzikas dzīve, īpaši kora un simfoniskās mūzikas norises.

Ar mūzikas pasauli dzejnieks bijis satuvināts gandrīz visos dzīves posmos, ieskaitot mācīšanos Liepājas Mūzikas vidusskolā un dziedāšanu Liepājas Muzikāli dramatiskajā teātrī. Liepāja kā mūzikas piepildīta pilsēta atklājas arī autora atmiņu fragmentos un dzejdarbos.

”Liepāja notīm piekaisīta…
Ar tām, kas jau izskanējušas.
Ar tām, kas vēl atbalsojas,
Izspēlētas uz ziedošām liepām,
Kuģiem un bruģiem,
Pašu balsīm izdziedātas,
Palaistas visos vējos.
(..)
Pilsēta notīm piebārstīta,
Mūzika ik uz soļa –
Jau izspēlēta,
Vēl mūžu mūžos
Neizdziedama,
Neizspēlējama.”

Un visu mūžu O. Gūtmani iedvesmojusi jūras klātbūtne, vienalga – vai tiešamībā vai notāles ilgās. Vienā no esejiskajiem pārdomu tekstiem dzejnieks raksta: ”Iesākumā jūra ir vien ūdens, kur bērnam vasarā plunčāties, un krasts – vien smilts, ar ko rotaļāties, pilis celt. Vien mūža otrā pusē sākas visa tā nopietnība, kad jūra ir neatņemama dzimtenes sastāvdaļa, kad tā kļūst liktenīga kā pārmantojums no vistālīnākiem senčiem. Kad tai ir ne vien ģeogrāfiska un vēsturiska nozīme, bet tā jau kļuvusi par daļu no paša biogrāfijas.” (”Dzērvju dejas”, 2003). Dzejnieks un viņa dzejas varonis jūtas ”jūras dulls, aizvien vēl jūras apšņākts”.

Liepājnieks starp citiem latviešu dzejniekiem ir teju vai pats aktīvākais, iedvesmotākais un iedvesmojošākais dzejas marīnists. Tik daudzveidīgu jūras dziesmu, šķiet, nav nevienam citam latviešu poētam.

Dzimtajai Liepājai O. Gūtmanis veltījis poētiskas vārsmas visos savos septiņos dzejoļu krājumos, sākot no hrestomātiskā dzejoļa ”Es dzīvoju starp ezeru un jūru…” pirmajā dzejas grāmatā ”Stiprie mezgli” (1964) līdz plašiem dzejoļu cikliem ”Liepājai, 1-12” krājumā ”Godavārti” (1996) un ”Liepājai, 1-7”, un ”Rožu laukums, 1-9” pēdējā krājumā ”Visa laba jāņuzāle” (2001).

Leģendas stiprināšanā par Liepāju kā vēju pilsētu savu artavu devis arī O. Gūtmanis. ”Pilsēta grūta no vējiem,” raksta dzejnieks. Visiem vējiem, ”nikniem un spīviem,/Liegiem un maigiem,/Visiem, visiem/Liepāja– māmulīte.”

Liepājai veltītajos dzejdarbos izskan visplašākais emociju diapazons – gan mīlestība, gan kritiskas notis, bet pāri visam piederības sajūta un cerības uz liepājnieku un Liepājas lepnu turēšanos pretī visskarbākajiem vējiem un pasaules vētrām:

”Stāv sarkans lauva, atspēries pret zaļas liepas stumbru,
Un simbolizē Liepāju, bet mēs tās saknes dzīvās,
Kas liepu notur šaizemē un šaivietā (..)
Lai mūžam sarkans lauva rūc, un liepā kuplo Liepāja,
Lai mēs šai mūžu apritē, šai straujā laika skrejā,
Šai saulainajā klusumā un šajā liktens vējā
Kā smilšu graudi pastāvam, kas liepai saknes baro.
(..)
Stāv sarkans lauva atspēries un balsta zaļu liepu.
Tā mēs par savu pilsētu, tā mēs par savu Liepāju.”