Latviešu dramaturģija T. Treinim ir tuva. ”Ir nozīme ne tikai agrāk tapušām lugām, bet arī tai oriģināldramaturģijai, kas top šodien. Man liekas ļoti simpātiski, ka tevi uzrunā dramaturgs, kā šai gadījumā bija ar Rasu. Kad pirmo reizi satikāmies ar aktieriem, luga vēl nebija pabeigta, mēģinājumu process bija daļa no dramaturģijas tapšanas. Rasai bija ļoti svarīgi dzirdēt aktieru stāstus par šo tēmu, par ģimenēm, kādās esam auguši un dzīvojoši,” viņš pastāsta.

T. Treinis iepriekš iestudējis Gunāra Priedes, Leldes Stumbres lugas. ”Izlasi šos darbus un spēj ar tiem asociēties. Ir cits laiks, bet stāsts ir par latviešiem, par to, kādā situācijā varbūt ir bijis mans tēvs vai mana māte. Laika kontekstu vienmēr ir interesanti pētīt. Savukārt ”Vilkos” ir ģimenes tēma, kas stāv laikam pāri. Mums katram ir ģimene, attiecības ar saviem vecākiem un bērniem, ar šo tēmu spēj asociēties gan jauns, gan vecs,” stāsta režisors.

”Tās ir attiecības, kuras ilgst mūža garumā, lai kādiem līkločiem tām nebūtu jāiziet cauri; tās ir attiecības, kurās nereti sakrājas tik daudz nepateiktā, ka vairs nav skaidrs, kā ar otru runāt; tās ir attiecības, kurās ik pa brīdim pamani pats sevi otrā.

”Vilki” ir par tēva un divu dēlu satikšanos kādā ļoti piņķerīgā situācijā, kuru atrisināt var tikai tad, ja tiek pateikts sen aizmirstais ”es tevi mīlu”.

Domāju, ka luga un izrāde daļai skatītāju var būt motivācija šos vārdus pateikt, bet daļai tā būs iespēja tos sadzirdēt pastarpināti no lugas varoņiem, un abējādi būs vērtīgi, jo vilks tomēr pēc savas būtības ir bara dzīvnieks,” par lugu saka R. Bugavičute-Pēce.

Lugas darbībā tiek pieminētas arī ģimenes sievietes, izrādes programmiņā ir attēlots ģimenes ciltskoks, lai zinātu, no kurienes šie cilvēki nākuši. ”Tomēr šis ir specifisks stāsts par tēvu un viņa diviem dēliem. Stāstu par vīriešu pusi ir maz. Man šķiet, Latvijā katrā ģimenē vīrieši nostājas otrajā plānā, sieviete, māte ir Latvijas identitāte. Sieviete tur rūpi, par viņu runā, taču vīrietis ir ļoti būtiska daļa.

Latvijā diemžēl ir ļoti daudz šķirtu ģimeņu, kurās ir bērni, šī ir sāpīga tēma,” uzsver režisors.

Trīs paaudžu aktieri – Edgars Pujāts, Sandis Pēcis un Artūrs Irbe – kalpojuši par iedvesmas avotu dramaturģei. ”Aktieru izvēli iniciēja Rasa, kas redzēja viņus tām lomām, kuras gatavojās rakstīt,” atklāj T. Treinis. ”Interesanta ir Artūra Irbes vizuālā līdzība ar Edgaru Pujātu jaunībā. Izrādē tēva līdzība ar jaunāko dēlu ir liela, bet vecākais dēls, Sandis Pēcis, ir atšķirīgs, viņš ir citā ģimenē. Rasa saskatīja Edgarā kā cilvēkā iespējas, ko var realizēt lugas materiālā.”