Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Jāsāk ar mazumiņu, kas saprot. Maija Jankovska cer, ka vecā Kuldīgas pienotava ar laiku kļūs par demokrātijas rezidenci

Tikko Kuldīgā notika Demokrātijas festivāls, kas pulcēja radošus cilvēkus no dažādām organizācijām. Viena no tā organizatorēm, Kurzemes NVO centra projektu vadītāja, kuldīdzniece Maija Jankovska cer, ka šī būs regulāra tradīcija un vecā Kuldīgas pienotava ar laiku kļūs par demokrātijas rezidenci.

Jāsāk ar mazumiņu, kas saprot. Maija Jankovska cer, ka vecā Kuldīgas pienotava ar laiku kļūs par demokrātijas rezidenci
Kuldīdzniece Maija Jankovska visvairāk iestātos, lai novērstu attiecību krīzi, jo cilvēki neuzticas ne tikai valdībai, bet arī cits citam vairs ne. (Foto: Alberts Dinters)
04.09.2021 06:00

Daina Tāfelberga, "Kurzemnieks"

"3K"

Atslēgvārdi

Ko tev pašai nozīmēja šis Demokrātijas festivāls?

– Iespēja darīt lietas, kam pa īstam ticu. Vispār man paveicies, ka visi darbi, ko kādreiz esmu darījusi, šķituši vērtīgi: gan pašai nodrošinājuši izaugsmi, gan sabiedrībai bijuši vajadzīgi.

Ja neskaita dažādus darbus agrīnā jaunībā, tā nopietni strādāt sāku Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā, vienlaikus studējot filozofiju maģistrantūrā un pēc tam arī doktorantūrā. Vēl tagad skaitos pētniece institūtā.

Paralēli pasniedzu nodarbības augstskolās. Piedzima pirmais bērniņš, tad daudzie darbi un dzīve Rīgā kļuva par grūtu, sākām ar vīru domāt, ko tālāk darīt. Visādus variantus apspriedām. Varbūt braukt uz Indiju, jo bijām tur ceļojumā. Kādā jaukā pludmalē mūs aicināja palikt pavisam un pārvaldīt viesnīcu. Ļoti kārdinoši – mūžīgā vasara, pasakaina dzīve jūras krastā, nav smagi jāstrādā. Bet mūsu vecāki uzlika veto, nespēdami pieļaut, ka mazbērnu kaut kur tik tālu aizved.

Kāpēc pārcēlāties tieši uz Kuldīgu?

– Mans vīrs Ģirts ir kuldīdznieks, bet lielākoties tā bija mana izvēle. Es bieži uzsveru, ka mamma dzimusi Kuldīgā. Kad pārcēlāmies, radās iespēja pastrādāt laikrakstā “Kurzemnieks” ­– tie bija vārti uz Kuldīgu, jo avīze ir labākā vieta, lai iepazītu vietējo sabiedrību.

Pēc kāda pasākuma Kurzemes NVO centrā, kuru apmeklēju kā žurnāliste, sapratu, ka vēlos pati veicināt pilsoniskās aktivitātes. Tāds aicinājums jau man iepriekš bija, jo, lai arī dzīvojam demokrātiskā valstī, daudzi gaida, ka visu sakārtos un pasniegs gatavu no augšas. Pašiem atliek tikai sēdēt dīvānā un kritizēt. Man tā nepatīk.

Tas nav tāds izteikts mazpilsētnieku sindroms? Lielās pilsētās vairāk iedzīvotāju, tātad skaitliski aktivitāte arī lielāka.

– Procentuāli aktivitāte droši vien līdzīga. Varbūt ir atsevišķi novadi, kur cilvēkiem vairāk rūp, kas apkārt notiek, un viņi paši grib darīt. Rīgas priekšrocība, ka tur ir nacionāla līmeņa organizācijas. Tās var pārstāvēt sabiedrības intereses Saeimas un Ministru kabineta sēdēs, labāk sekot līdzi tam, kas un kā tur notiek.

Reģionos ir mazāk tādu lielu un spēcīgu organizāciju, kas var profesionāli ar to nodarboties. Bet ir. Pilsoniskā aktivitāte savā ziņā atkarīga no konkrētās jomas. Piemēram, dalība korī vai citā pašdarbības kolektīvā liekas saprotamāka aktivitāte un brīvā laika pavadīšanas veids. No globālajām tēmām vides aizsardzība ir populāra, bet ir jau limits, cik cilvēks pēc pamatdarba var tai laiku veltīt.

Vai radošs cilvēks vispār spējīgs tādās sēdēs nosēdēt, jo tām ir savs rāmis noteikts?

– Es laikam esmu vairāk no radošajiem, man labāk patīk organizēt, pašai kaut ko nebijušu izdomāt. Neko jaunu gan daudz neizdomāsi – kaut kur tās idejas pa pasauli jau iepriekš klīdušas.

Tomēr saprotu, cik svarīgi ir iesaistīties arī formālajos procesos. Tas ir viens no demokrātijas rīkiem. Jo citādi nevar ietekmēt to, kas valstī notiek. Tikai burkšķēt, ja kaut kas nav, kā vajadzētu.

Pēdējā laikā protesta akcijās tiek skandēts, ka esam zaudējuši demokrātiju. Kā tev šķiet – mums ir pamats tā teikt?

– Demokrātija nav tikai brīvība. Ir arī pienākumi, to es uzsveru. Brīvībai arī ir robežas – līdz tā sāk skart citus. Šobrīd dzīvojam apstākļos, kad viens otru ļoti ietekmējam, turklāt tādos fundamentālos, kas saistīti ar cilvēka dzīvību un veselību.

Biju tā aizrāvusies ar Demokrātijas festivālu, ka daudz nemanīju, kas notiek pasaulē. Tagad redzu, un ir baigais atsitiens. Man skumji vērot, kas notiek Baltkrievijā, Afganistānā. Skumji, kas notiek tepat Latvijas sabiedrībā.

Nesaprotu, kā cilvēki, kurus uzskatu par gudriem un izglītotiem, var tik ļoti neticēt zinātnei. Labi, var iebilst pret valdību, to ķengāt ir klasika.

Bet to, ka mums jābūt piesardzīgiem pret slimībām, saka profesionāļi un pieredzējuši cilvēki šajā jomā, ne valdība. Jauki, ja cilvēki nav saslimuši, bet nevar visu reducēt tikai uz savu privāto pieredzi, ja citiem tā ir bēdīga. Katrs atrod kaut kādu pamatojumu, bet nelaime, ka argumentus piemeklē klāt savai vēlmei. Diemžēl tāda bieži ir cilvēku daba. Tā nav ne muļķība, ne gudrība, bet informētības trūkums.

Informācija taču netiek slēpta!

– Jautājums, cik tajā cilvēks iedziļinās. Sistemātiski neizvērtē informāciju, nopietnus rakstus avīzēs vairs nelasa, savelk tikai drumslas sociālajos tīklos. Tiesa, ir cilvēki noguruši no negatīvās statistikas, negrib to vairs ne dzirdēt, ne lasīt. Bet tā zūd saikne ar realitāti. Tas ir kritiski, jo tad arī demokrātija nevar normāli darboties.

Dažkārt ir jāpieņem, ka realitāte nav glīta un risinājums sākotnēji var būt sāpīgs, lai mainītu uz labo.

Ar veselību un dzīvību saistīta tēma ir tik sensitīva. Tā nav asfalta rūpnīcas būvniecība, kuru atbalstot vai noprotestējot globālas ietekmes nebūs.

– Man pašai reizēm ir šaubas, kad runāt, kad ne. Vispār nerunāt nedrīkst, jo tad informācijas telpa piepildās tikai ar skaļu bļaušanu bez izskaidrojuma un pamatojuma. Taču neīstajā brīdī ierunājoties, klausītājs var nobloķēties. Jāprot nošķirt neapstrīdamas lietas no tām, kurās cīnās tikai par ietekmi.

Mēs visu laiku smējāmies, ka Eiropas Savienība pārāk stingri skatās, vai gurķis nav pārāk līks, lai drīkstētu to tirgot. Tagad nez kāpēc tiek bļauts, ka vakcīnas nav kontrolētas. Es jūtos droši, dzīvojot Eiropas Savienībā, jo mums ir augsti standarti. Attiecībā uz drošību mums valda demokrātija. Tāpēc jau reizēm lēmumu pieņemšana ieilgst, lai uzklausītu jebkuru mazu valstiņu.

Par kādām izmaiņām sabiedrībā tu visvairāk iestātos?

– Tas šobrīd šķiet kaut kas nereāls. Visvairāk man gribētos – un uz to bija vērsts arī Demokrātijas festivāls –, lai sabiedrībā vienam pret otru pamainītos attiecības.

Uzskatu, ka šobrīd mums ir attiecību krīze. Ne tikai valdībai, bet arī cits citam neuzticamies.

Novēršot neuzticēšanos, mēs arī labāk spētu sadarboties. Mācētu sanākt kopā un konstruktīvi risināt, nevis tikai individuāli pukstēt. Jākopj demokrātijas prasmes. Domāju, ka tam vēl kādu laiku nopietni nodošos.

Mācīt var tikai tos, kas paši vēlas.

– (Smejas). Ja visu sabiedrību es tagad saliktu skolas solos un lasītu lekcijas, tad daudz nebūtu to, kas gatavi uz kaut ko tādu parakstīties. Jāsāk ar mazumiņu, kuri jau saprot. Kuri jau ieklausās, nevis cenšas otram uz galvas uzkāpt un dubļos iemīcīt. Pamazām jāiet uz priekšu, es lielām revolūcijām neticu, jo tās nāk ar asinīm. Es ticu sistēmām, ka tās var efektīvi izveidot. Var gadīties kļūmes, bet sistēmā tās var labot. Pa mazumiņam var daudz. Pat ar vienu smaidu var jau kaut ko mainīt.

Kas ir konkrētais projekts Kuldīgā?

– Ar domubiedriem strādājam, lai Demokrātijas festivāls būtu tradīcija, un ceram veidot tam atbilstošu pastāvīgu un visiem atvērtu vietu, ko šogad jau apguvām un cilvēkiem parādījām.

Pilna Eiropa ir ar vecām fabrikām, kuras radoši cilvēki pārveidojuši dažādiem nolūkiem. Šī vieta Kuldīgā turpmāk varētu būt kā tāda demokrātijas fabrika, kur var nākt piedalīties, diskutēt, īstenot sapņus. Te var ar vērienu darboties! Varbūt tā kļūs par pilsonisko inovāciju un kompetenču centru. Ir dažādas mākslinieku rezidences, kur sabrauc cilvēki un rada mākslas darbus. Kāpēc gan Kuldīgā nevarētu būt arī demokrātijas rezidence, kur sanāk cilvēki un meklē atbildes uz tādiem jautājumiem, kā tikt pāri visādām krīzēm.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz