Paši grāmatas varoņi, viņu bērni un mazbērni, citi Liepājas politiski represēto kluba biedri un interesenti muzeja filiālē “Liepāja okupāciju režīmos” 21. jūnijā ar asarām acīs klausījās, kā Andra Manfelde lasa fragmentus no tikko iznākušā krājuma “Mājās pārnāca basa”. Tajā apkopoti 18 stāsti par Liepājas puses cilvēku piedzīvoto izsūtījumā Sibīrijā.

Liepājas muzeja vēsturniece Sandra Šēniņa teica, ka esot lasījusi ļoti daudz represēto stāstus, bet šī grāmata atšķiras: “Tur ir tik daudz skaudru sāpju. Tā sievišķīgā emocionalitāte – stāsti par šiem cilvēkiem ir tik intīmi, tajā pašā laikā saglabājot viņu valodu, stilu, izteikšanās veidu. Esmu priecīga, ka Andra grāmatu atver pie mums, kur ir visīstākā vieta. Tas ir emocionāli bagātā valodā uzrakstīts vēstījums nākotnei.”

Liepājas Politiski represēto kluba vadītājs Andris Zīders ir viens no cilvēkiem, ar kuru Andra Manfelde sadarbojās grāmatas tapšanā. Viņa ģimeni – tēvu Nikolaju, māti Annu un brāli Māri – 1941. gada 14. jūnijā deportēja. Tēvs, redzot, ka pagalmā iebrauc svešāda mašīna, steidzās pie Annas un dēliem. Skrundas stacijā viņu no ģimenes nošķīra uz visiem laikiem. Tik vien kā Annu sasniedza zīmīte – “Miris 1943.”. “Mēs esam nodzīvojuši savu mūžu, bet lai jaunatnei paliek vēsture, lai viņi zina, kas ir noticis ar mūsu tautu, ar Latviju,” teica A. Zīders. “Citi saka: ak, Dievs, cik ilgi par to var runāt? Bet kāpēc runā par seniem kariem, kas bijuši pirms 700 vai 500 gadiem? Mums vēl nav gadsimts pagājis. Un lai mēs aizmirstu?!”

Grāmatas autore dāvināja eksemplārus un pateicās cilvēkiem par uzticētajiem dzīvesstāstiem un pieredzi. “Stāstu ir 18, bet reizē arī viens. Jo katrs cilvēks ir kā jūra. Cik no tās var pasmelt? Sauju, divas, trīs. Spainīti atnest mājās. Bet jūs visi esat jūras, varbūt pat okeāni,” atzina A. Manfelde.

Irma Novada atzina, ka jūtoties visai neparasti, iemūžināta grāmatā. “Es jau biju tik maza, ka neko daudz neatceros. Man bija gadiņš, kad mamma ar mani uz vienas rokas un pauniņu uz otras no Laidu pagasta devās izsūtījumā. Taču viņai līdzi bija dziesmu klade. Tāpēc es zināju visus zilos lakatiņus un citas dziesmas,” viņa pastāstīja. Bērnības atmiņas Irmas kundzei esot gaišas. Lai gan vara bija briesmīga, cilvēki, kas izsūtītos uzņēma, bijuši draudzīgi un tikpat nabadzīgi. “Bet nekad es nejutos slikti. Tēvs bija amatnieks, taisīja no koka, tāpēc viņam vienmēr bija, ko darīt, un mēs bijām paēduši. Vecākiem, protams, viss bija citādi. Bija jāatstāj mājas. Kad atgriezāmies, tās bija pa pusei sagruvušas. Atceros, kā tēvs jutās, kad to ieraudzīja. Skolā es uzreiz iestājos 2. klasē. Biju gudra meitene, līdz ar to man neviens nevarēja neko pārmest. Bērni jau visu vieglāk pārdzīvo,” atcerējās I. Novada.

Grāmatas varoņu Annas Kronbergas un jau mūžībā aizgājušā Rūdolfa Rudzurogas dzimtajā Kazdangā kapos guļ A. Manfeldes vecaistēvs un vecāmāte. “Biju maza, kad viņi aizgāja. Bet atceros milzīgu mīlestību. Tikai vēlāk uzzināju, kam vecmamma ir izgājusi cauri. Kad biju pusaudze, man šķita, ka mamma ir no citas pasaules. Mēs daudzi esam dzimuši cilvēkiem, kam bija nolaupīta bērnība. Tā ir manās asinīs ierakstīta vēsture. Ja es to zinu, tad varu apkampt mammu un saprast, kāpēc viņa ir tāda un kāpēc es. Un iet tālāk,” teica rakstniece.