Kā pasauli redz mazie cilvēki? Liepājas Leļļu teātrī top jauns iestudējums ar burvju trikiem
Martā Liepājas Leļļu teātrī lieli un mazi skatītāji varēs novērtēt režisora Ģirta Šoļa vadībā radītu iestudējumu, kas tapis pēc vācu rakstnieka Ēriha Kestnera stāsta “Mazais cilvēks” motīviem. Šajā izrādē būs redzami arī vairāki cirka triki, ko aktieriem palīdz apgūt pazīstamie burvju mākslinieki Dace un Enriko Pecolli.
Liene Andersone
"Kurzemes Vārds"
“Mazais cilvēks” ir stāsts par pasaulē mazāko cilvēku Maksīti un viņa lielo sapni kļūt par izcilu cirka mākslinieku.
Liepājas Leļļu teātra sabiedrisko attiecību speciāliste Ieva Hmieļevska pastāsta, ka kovida laiks Liepājas Leļļu teātrim ļauj attīstīt un tuvināties laikmetīgā teātra virzienam – lai aizskartu emocionāli dziļākos slāņus.
“Tāpat, ja teātri piedalās starptautiskos konkursos, ļoti grūti prezentēt valsti un teātri ir ar izrādēm, kurās ir daudz teksta. Saprotamākas ir objektu un kustību, ķermeniskās un žestu valodas izrādes, kas šobrīd pasaulē ir ļoti populāras,” akcentē I. Hmieļevska.
Izrāde tiekot veidota tā, lai būtu skatāma gan tiešsaistē, gan ar laiku, ja atceļ ierobežojumus, arī klātienē teātra zālē.
“Tās ir divas dažādas vides. Izrādei jābūt vienlīdz interesantai, jāsaprot, uz ko jāliek akcenti.”
Izrādē piedalās trīs aktieri – Ilze Jura, Madara Enkuzena un Pēteris Lapiņš. “Vislielākais darbs izrādē ir Pēterim Lapiņam. Varētu teikt, ka šī viņam ir kā monoizrāde,” piezīmē Leļļu teātra pārstāve.
“Kestnera darbs man deva iedvesmu,” saka režisors, kurš šī darba iestudējumā reiz piedalījies pats kā aktieris.
“Man patīk objektu teātris kā mākslinieciskās izteiksmes veids – tas ir saistošs, interesants, tāda moderna lieta, tāds laikmetīgs paņēmiens. Faktiski tāpat kā leļļu teātris, bet notiek priekšmetu atdzīvināšana, ko ļoti veiksmīgi paaudžu paaudzēs dara bērni – spēlējas ar rotaļlietām, iedodot tām dzīvību.
Bērniem tā ir ļoti pazīstama pasaule, ko pieaugušais ļoti ātri aizmirst, aizmirstot to vidi, kur tiek izspēlēti dažādi sadzīviski modeļi – tas, ko bērni redz tīri psiholoģiski, viņi tās darbības izspēlē ar lellēm,”
izrādes būtību un izpausmes vidu raksturo Ģ. Šolis.
“Ja grib runāt par nopietnām, jēdzīgām tēmām, to ne vienmēr vajag darīt ar nopietnu sejas izteiksmi. Tie burvju triki, ko palīdz apgūt mākslinieki Pecolli, ir kā tāds papildu izklaides elements, kas palīdz vienkāršāk skaidroties par šiem tematiem, kā arī piesaista uzmanību. Ja runa ir par cirku, tad kādam brīnumam ir jābūt,” burvju mākslinieku piesaisti izrādes tapšanā paskaidro Ģ. Šolis.
“Mazais cilvēks autora darbā ir radīts mazāks par visiem pārējiem, ko pat nedaudz apceļ, bet tas dod zināmas priekšrocības lielu cilvēku vidū – viņš ir mazs un var tikt tur, kur lielie netiek. Tieši šī filozofiskā puse mani interesē – tas ir stāsts par to, kā šie mazie cilvēki jūtas haotiskajā pasaulē, kur vēl papildus klāt ir pandēmija. Tai pašā laikā ir arī skatījums no šī mazā cilvēka puses, ka varbūt nav tik traki, ka pieaugušie ir atrauti no viņu planētas,” tā par izrādi režisors.
