– Kā vērtē to, ka beidzamā laikā ir tik daudz panākumu tieši kā režisoram?

– Tā ir maza atzinība, ka varu ar to nodarboties, ka viss ir kārtībā. Ir patīkami, ka tas, kā es uz kaut ko skatos, kas man liekas interesanti, uzrunā arī citus. Tam var uzticēties.

Gan “Beigu spēle”, gan “Noslēpumainās variācijas” man liekas tieši tādas izrādes, kādam šim materiālam vajadzēja būt. Iespējams, arī skatītājam šī atzinība apstiprina, ka turp var iet. Tāds maziņš mārketings.

– Tu pats jūties kā režisors vai aktieris? Vai abējādi?

– Atkarīgs no tā, ko daru. Kad tu ej kājām pāri gājēju pārejai, tu nejūties kā autovadītājs, jo esi gājējs. Kad tu brauc ar automobili un tur kāds iet pāri, tu esi autovadītājs, mainās noteikumi.

Aktiera profesija režijai un režija aktierim gan traucē, gan palīdz.

– Kas palīdz, un kas traucē?

– (Nopūšas.) Tad ir laikam jāraksta grāmata… Viss atkarīgs no situācijas, tomēr principā esmu sajutis to, ka es kā režisors nedrīkstu ar aktieri runāt, izejot no sevis kā aktiera, – kā būtu jāspēlē. Spēle ir viņa ziņā, ne manā, man jāmēģina atrast ceļus, kā aizvest aktieri līdz tai spēlei.

Kā aktieris, pat pabeidzis režiju, es nevaru visu kopbildi redzēt no malas. Režisori saprot, uz ko viņi iet, kur to visu ved. Ja viņi pamaina kādu detaļu, tad saprot, kā mainās izrādes kopējā struktūra.

– Kā radās ideja studēt režiju?

– Šis katrā ziņā nebija gadījums, kad es, strādājot ar dažādiem režisoriem, paceltu degunu un teiktu: “Ha, es pabeigšu režiju, es varu labāk!”

Sākās viss ar Teātra dienas koncertuzvedumu “Meklējam aktierus”. Kāds teica, lai pamēģinu.

Līdz brīdim, kad bija pietiekams skaits cilvēku, kuri teica, lai es eju studēt, lai man būtu alibi. Nebakstiet man acī ar pirkstu, jo cilvēki teica, ne mana augstprātība!

Protams, tas nebija iemesls. Pirmkārt, jau gribēju aiz cieņas pret profesiju un citiem režisoriem. Tur ir ļoti daudz zemūdens akmeņu, kurus kā aktieris es neredzētu. Tā ir papildu smadzeņu rievu izveide, kamēr mācies, pieredze.

– Kāpēc tevi saista iestudēšana amatierteātrī?

– Konceptuāli man “Beigu spēles” iestudējums aktieru ziņā bija pat vairāk derīgs nekā profesionālā teātrī. Tas tika veidots kā vienas ģimenes centieni kaut ko darīt. Nav noteikumu – viņi nevar nospēlēt ne slikti, ne labi. Viņi mēģina un risina savas attiecības pa ceļam, kamēr ripo izrāde, un izrādi tā arī nenospēlē, netiek līdz tai tieši tāpēc, ka traucē attiecības un centieni tikt ar sevi galā.

Kad Daina Kandevica piedāvāja iestudēt Beketu, man saslēdzās, ka to varētu darīt. Kolosāli aktieri, viņi vienreizīgi uzticējās, par to paldies. Viņi iet spēlēt brīvajā laikā, tāpēc pirmais noteikums ir, lai būtu kaut kas interesants, lai būtu azarts. Un neizlikties, jo aktiera materiāls ir tāds, kāds tas ir, ar to ir jāstrādā un jāizmanto.

– Profesionālā teātrī jau arī jāstrādā ar to, kas ir. Vai tu skaties uz saviem kolēģiem kā uz perspektīvu materiālu?

– Nenodefinētas domas noteikti klīst pa galvu. Visbiežāk tas notiek, jau lasot konkrētu lugu, kad uzreiz spēj arī ieraudzīt aktierus. Protams, vēl grūti spriest, jo man ar diplomu vēl pat gads nav pagājis. Tomēr sāk jau veidoties virziens, kas mani interesē un ko sagaidu no aktieriem.

– Kas ir tas, kas interesē, kas iekšēji deg?

– Kādu laiku atpakaļ nodefinēju, ka

estētiskas, skaistas, dramaturģiski interesantas liekas cilvēka sāpes, ciešanas vai pārdzīvojums. Tajā ir daudz krāsu, neviennozīmības, ar to mēs visi varam identificēties.

Tur cilvēks ir viens ar sevi jautājumos un atbildēs. Un risināt šīs lietas var arī ar laba humora palīdzību. Palikt par cilvēku, būt par cilvēku, meklēt, kas viņš ir un kā to nepazaudēt.

Plus vēl man ir trīs bērni, mani interesē arī tas, ar ko viņi saskaras, ko redz, kā viņiem pasniedzam šīs lietas. Interesē maksimāla kvalitāte, godprātīga kvalitāte. Tēmas var būt dažādas. Galvenais ir laba dramaturģija. Piekrītu kolēģim Leonam Leščinskim, kurš reiz teica, ka jāiestudē laba dramaturģija. Tā tas ir, jo kāds jau ir izbūries cauri, lai stāstu ietērptu vārdos.

Neesmu pret to, ka stāsts tiek radīts, sadarbojoties ar aktieriem, bet jābūt ļoti skaidrai problēmai, kas tiek apskatīta. Pagaidām man ir ļoti daudz ko mācīties, strādājot ar labu dramaturģiju, un pašam sevi paskolot.

– Pieminēji azartu. Man liekas, tev nekad nav miera. Kad pandēmijas laikā nevarēja spēlēt teātri, tu filmēji seriālu bērniem par Puteklīti.

– Gribas darīt, patīk, un tad, kad dara, gribas izdarīt pēc iespējas labāk. Ņemot vērā to rāmi, ko uzstāda laiks, finanses un iespējas, vajag izspiest to sulu līdz galam.

– Tu no savas ģimenes un saimniecības esi nonācis mākslas pasaulē? Kāpēc nepaliki pie zirgiem, droši vien bija iespēja turpināt tradīciju?

– Laikam kādam uz mani bija citi plāni. Aizveda mani turp, kur man vajadzēja būt. Pagaidām viss liecina, ka varētu būt īstajā vietā. Es pat nebiju aizdomājies, ka cilvēki kļūst arī par aktieriem.

Netīšām atnācu un šo profesiju iemīlēju, ieraugot, ka varu kādam kaut ko dot ar savu eksistenci, nevis vienkārši pelnīt naudu, lai to iztērētu patērētāju sabiedrībā, un viss. Tas mani uzrunāja.

Par atdevi man ir brīnišķīgs stāsts. Klubā pie promenādes darbdienas vakarā aizgāju ar draugu pasēdēt un parunāt. Uzstājās grupa no Lietuvas. Pieci cilvēki bija uz skatuves un trīs zālē – es, mans draugs un grupas skaņotājs. Viņi spēlēja priekš sevis, priekam, no tā ķēra kaifu, neskatoties, ka bija divi klausītāji. Mēs pārtraucām savas sarunas, aizgājām priekšā tikai tāpēc, ka mūziķi to darīja kolosāli. Tev ir dots atdot tālāk, un to vajag darīt.

– Tevi lutinājis kinoekrāns, bijušas lomas gan Latvijā, gan Krievijā. Kad filmējies pie Ņikitas Mihalkova “Saules dūrienā”, mediji pārcilāja dažādas slavenības, salīdzinot ar tevi. Kāpēc cilvēkiem vienmēr gribas vienu aktieri pielīdzināt citam?

– Tā tas ir, ka, pat ejot pa ielu, cilvēki lasa sejas – zināms, nezināms, savs, ne savs. Tas gēnos sēž. Prese jau ir tāds orgāns, kas reizēm veido fiktīvus tēlus. Piemēram, dziedātāju, aktieri uz intervijām saģērbjot tā, kā stilists vēlas, un izveidojot tēlu, kas patiesībā no viņa ļoti tāls. Un intervijas mērķis ir tāds vai cits, tāpēc jautājumi virza un vienu vai otru pusi cilvēku, kurš patiesībā ir totāli citādāks. Cilvēkiem ir tā pirmā iespaida izteikšana, tāpēc arī salīdzina. Man tas ne patīk, ne nepatīk.

Kādreiz kaitināja, tagad vairs ne, jo es pats zinu, kas esmu. Pats esmu salīdzinājis nepazīstamus cilvēkus ar kādu citu, jo tad viņus ātri var ielikt kaut kādā kastītē. Režisori reizēm izmanto pazīstamus tipāžus, lai aprakstītu lomu. Piemēram – tu esi tāds, kā Džordžs Klūnijs. Būtība uzreiz skaidra.

– Nu filmēšanās Krievijā slēgta uz ilgu laiku. Tā bija lielā iespēja?

– Ja es tur būtu paspējis iesēsties ērtā krēslā vai iejusties projektos, tad būtu žēl vai sāpīgi. Tas viss noturējās diezgan distancēti. Man tagad ir labas lietas, ko darīt un iet tālāk.

Apņemšanos un atdevi nekādi nemaina tas, ka projekts ir mazāks vai tajā nav skaļa vārda. Arī tad, ja ir septītā plāna loma, jāturpina sevi skolot, lai izdarītu vislabāko.

– Kādi kino projekti tev pašlaik ir?

– Signe Birkova atsāk filmēt mākslas filmu “Lotus”. Bija TET projekts “Bezvēsts pazudušās”, kur filmējos pirmajā sezonā, tagad ir jauns seriāls “Nelūgtie viesi”. Nāk ārā Džeka Raiena “Amazon Prime” seriāls, kur arī nedaudz esmu nofilmējies Budapeštā.

– Mēs bieži saskatām kaut ko līdzīgu pareģojumiem mākslas darbos. Izrādi “Malыš”, kurā tu spēlē, noskatījos otrreiz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un sapratu, ka tā sniedz daudzas atbildes, kas karā notiek ar cilvēkiem. Ko tu domā par mākslas asredzīgumu?

– Iespējams, tas ir mākslas augstākais mērķis, lai cilvēki lēnām iepazītos ar nākamo scenāriju. Ja mākslinieks darbojas no tīras sirds un ļauj impulsam atnākt, nevis izdomā to, tad var notikt būšana laikam pa priekšu.

Mēs jau esam starpnieki augstākam spēkam un vai nu atļaujam caur mums runāt, vai neatļaujam.

– Kādas ir tavas attiecības ar vecumu? Esi nospēlējis divas ļoti vecu cilvēku lomas – ostas sargu un nejauko večiņu Megu.

– Es ar tām lomām vēl negatavojos pensijai (smejas). Nācās iedziļināties citādā domāšanā, pasaules uztverē. Tur ir daudz nepateikta, kas, manuprāt, ir pats interesantākais vecumā. Ir vecuma izpausme, kas skaļi vārās, visu zina un bļaustās. Bet vecums, kas klusē, ir interesants.

Cilvēks daudz ko atstāj sevī, jo daudz zina. Pasaulei liekas, ka viņš jau prātu izkūkojis, paskrien garām. Bet viņam nav vairs, kur skriet. Man liekas, vecumā atgriežamies pie kaut kā, ko pazaudējām, tajā ritenī esot.

– Kāpēc māksla mums nepalīdz kļūt labākiem? Noskaties “Līnenas skaistumkaralieni”, viss skaidrs, ko tur cilvēki dara nepareizi. Taču tāpat katrs savā dzīvē atkal kļūdās.

– Tie ir augstāki procesi, par ko tagad spriežam. Ja nu viņam vajag izdarīt nepareizi? Mēs ļoti labi zinām, kā citas dzīves dzīvot, tas ir pavisam vienkārši. Tāpat kā aktieris zina, kā citu lomas nospēlēt, – baigi vienkārši tur viss ir. Bet sava ir sarežģīta, tur baigā atbildība. Dzīvē ir tāpat.

Ir teiciens, ka paldies draugiem, bet vēl lielāks paldies maniem ienaidniekiem, kas mani padara stiprāku. Ja nekoķetējam ar pateicību un tiešām esam pateicīgi tam, kurš nosacīti darījis pāri un mani kaut kur aizvedis, tad es varu tikt no tās mīnusa emocijas vaļā. Iespējams, kāds saprot pēdējā minūtē, bet galvenais, lai vispār saprot, pirms novelk ķiteli un pakarina. Katram tiek dots tik, cik daudz var panest.

Teātri es vienmēr esmu uzskatījis par skolu pēc visām skolām. Tas ar tevi sarunājas par dzīvi. Nevajag baidīties no teātra. Neviens nezinās, ka tu juti līdzi vai analizēji sevi, viss kārtībā. Atļauj tām lietām notikt sevī!

Mēs esam tāds milzīgs skudru pūznis, kas eksistē, citam ar citu mijiedarbojoties. Cik daudz cilvēku, bet neviens ar galvām nesaskrienas!

Jā, saskrienas tie, kas sevī nemaz neklausās, tomēr ir kopējs mērķis, mēs cits citu ietekmējam un netīšām nesatiekamies. Visam ir iemesls.

– Patlaban cilvēki bieži mēdz pārdomāt, kādā gan pasaulē laiduši savus bērnus. Vai šī ir laba pasaule taviem trim bērniem?

– Nav citas pasaules, kur viņiem augt. Lai vismaz aug labi cilvēki. Mans mērķis nav mainīt pasauli, bet padarīt savus bērnus maksimāli labus priekš pasaules.

Man liekas, vecāki ir laika palīgi viņiem, aizbildņi, kuriem jārūpējas, lai cilvēks izaug. Mīlestība ir tas, kas vecākiem ir jādod bērniem. Tad, kad mazais skatās uz tevi un tu esi tāds milzīgs, varens, staigā, runā, izej pa durvīm un atnāc ar lietām, tu tam mazam esi Dievs. Un no Dieva vajag just mīlestību.

Vizītkarte

Mārtiņš Kalita

• Dzimis 1986. gada 25. janvārī.
• Klaipēdas kursa absolvents.
• 2012. gada “Gada liepājnieks”.
• 2018./2019. gada “Spēlmaņu nakts” nominācija “Gada aktieris 2. plāna lomā” par veco Sīmani izrādē “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”.
• Pelēkais Gata Šmita filmā “1906” (2019. gada “Lielā Kristapa” nominācija “Gada aktieris”).
• Liepājas teātrī topošā svētku koncerta “Ziemas variācijas” režisors.
• Sieva Anna, bērni Izabella, Kristians un Eliass.
• Patīk sastapt cilvēkus dzīvē, nevis soctīklos.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.