Iedarbība ir jaudīga

Kad esam ienākuši meistara darbnīcā, Guntis aicina tālāk – uz telpu, kurā atrodas skaņu gulta. Jāsāk esot ar izmēģinājumu, saka amatnieks un aicina apgulties neparastajā gultā. Nudien neierasti un pārsteidzoši tā uzreiz no ceļa nonākt tik ciešā kontaktā ar mūziku. Skaņas apvij no visām pusēm, un ķermenis patiešām vibrē tām līdzi. Seanss nav ilgs, taču tā iedarbība jūtama vēl pēc tam, kad jau sēžu uz krēsla un mēs sākam sarunu. Protams, vispirms par skaņu gultu.

“Pats esmu pārsteigts, ka ir izdevies uzradīt kaut ko tik jaudīgu,” saka Guntis. Gulta esot tapusi “vairākiem grūdieniem”. Proti, no sākuma viņam vaicāts, vai nevar izgatavot monohordu. Kad tas bijis paveikts, masiere Ina Dziļuma no Bauskas esot nākusi ar ideju, ka monohordu var izmantot, lai uztaisītu skaņu gultu. Proti, parasti skaņu gultas tādas arī esot – koka virsma, uz kuras guļ cilvēks, un zem tās piestiprināts monohords – instruments, kuram visas stīgas ir vienāda resnuma un garuma.

Taču Guntim gribējies kaut ko interesantāku uztaisīt. Viņš daudz eksperimentējis, līdz nonācis pie sava varianta. Niedoliņa radītajai skaņu gultai ir divi instrumenti – viens apakšā, otrs – augšā, un turklāt netiek izmantots monohords, bet gan paša radīts instruments, kam atšķirībā no monohorda ir dažāda resnuma stīgas un ir iespējams nospēlēt vairākas oktāvas. “Tas radīja papildu jaudu,” piebilst Guntis.

Skaņu gultas tiekot izmantotas vibroakustiskā mūzikas terapijā, piemēram, rehabilitācijas centros un sanatorijās. Viena no Gunta darinātajām gultām nonākusi Talsu Ģimeņu un bērnu attīstības centrā “Brīnumiņš”, cita – kādā masāžas salonā Rīgā.

Gulēt skaņā

“Arī daži citi meistari Latvijā ir taisījuši skaņu gultas. Piemēram, Gunārs Igaunis ir uztaisījis rehabilitācijas centram “Vaivari”. Skaņu terapeite, kas tur strādā, bija atbraukusi pie manis ciemos. Teica, ka nevar īsti salīdzināt, jo tas ir pilnīgi cits instruments. Tam stīgas ir tikai apakšā, un vairāk tie ir basi. Manam instrumentam ir daudz lielāka skaņu amplitūda,” stāsta Guntis.

Izmēģināt skaņu gultu var, atbraucot pie meistara uz Jūrkalnes “Straumēniem”. Viens seanss ilgstot apmēram 20–30 minūtes. Izteiktākais efekts esot relaksācija.

“Kāds cilvēks man pēc seansa teica: pirmās minūtes tu vēl kaut ko domā, štuko, bet pēc 10 minūtēm jau atslēdzies no visa. Iedarbība ir jaudīga. Bieži vien es “saslēdzos” ar cilvēkiem, kuri tur apguļas. Pēc kādām desmit minūtēm jau spēlēju to, kas viņam ir vajadzīgs. Katram sanāk savs skaņdarbs.”

Uz jautājumu, vai skaņu gulta ir kā turpinājums koklēm, Guntis atbild plašāk: “Nekad neesmu apstājies pie kaut kā viena. Man nepatīk ieslīgt rutīnā. Tad man vairs nav interesanti.” Viņš zina, ka neapstāsies ne pie koklēm, ne pie skaņu gultām.

Interesanti, ka viens no instrumentiem, kas tapa skaņu gultas radīšanas eksperimentos, nonācis pie dziedātājas Lienes Šomases. “Kad sākās kovids, pie mana kaimiņa pirtiņā uzturējās un strādāja Liene Šomase. Viņš izstāstījis, ka es gatavoju kokles. Atnāk abi un prasa, lai parādu. Izrādās, ka viņa ieraksta dziesmu “Tu esi kā kristāls”. Rādu kokles, bet viņa saka, ka tās skan par augstu. Vēl man bija tāds instruments, kas tapis ceļā uz skaņu gultu pa starpu. Parādu. Un viņa saka: “O, tas ir tas, pēc kā es atnācu!” Tagad dziesmā to var dzirdēt,” stāsta meistars.

Gēni lien laukā

Kokles Guntis sācis darināt apmēram pirms pieciem gadiem. Pie viņa vērsies “Suitu dūdenieku” vadītājs Juris Lipsnis – atnesis kokli un teicis: “Ņem, saremontē.” Guntis pazinis koklētāju un kokļu izgatavošanas meistari Andu Ābeli, kura dzīvo Rīgā, – zvanījis un prasījis, kas jādara.

Anda sagādājusi arī stīgas, ko instrumentam vajadzēja nomainīt, un Guntis aizbraucis uz Rīgu pēc tām. Šis brauciens bijis kā pagrieziena punkts. “Viņas pašas nebija mājās, un es satiku viņas meitu. Sākām pļāpāt, un viņa man saka: “Trūkst jau to kokļu taisītāju.” Un tā es sapratu, ka var tajā lauciņā darboties.”

Kad saruna ievirzās par kokļu tēmu, meistars aicina uz darbnīcu. Pēc mirkļa viena no koklēm jau ir viņam rokās, un turpmāko sarunu iekrāso Gunta spēlētās improvizācijas. “Paņemot rokā citu kokli, man būs citas sajūtas. Mijiedarbībā ar to būs citas skaņas,” komentē amatnieks.

Apbrīnojami, ka iepriekš Guntis nav bijis saistīts ar mūziku, taču tagad gan pats spēlē kokli, gan māca to darīt arī citiem. Sākot darināt instrumentus, viņš sapratis, ka ir nepieciešams pašam noskaidrot, kā tas skan. “Tev jāsaprot, cik jaudīgs tas ir, vai, piemēram, vari Laimai Jansonei rādīt,” saka Guntis.

Lai arī skolas korī Guntis esot ticis atzīts par rūcēju un pēc tam dziedājis maz, viņš saka:

“Kaut kas tajos gēnos ir tik jaudīgs, ka lien laukā. Visa tā suitu padarīšana, kas mums ir riņķī apkārt, tā ir liela jauda. Mana vectēva māsa ir dziedājusi “Suitu sievās”. Suitu dziedātājs Augusts Lācis arī ir mums attāls radinieks.”

Spēlēt kokli sākumā mācījusi Dina Liepa, bet visvairāk Guntis apguvis Daces Nastevičas nodarbībās. “Paveicās ar skolotāju. Trāpīju brīdī, kad Alsungā bija uzrakstīts projekts, varēja pie Daces Nastevičas iet mācīties spēlēt kokli. Kad es aizbraucu, tās meitenes, kas bija iepriekš gājušas, bija kaut kur pazudušas, un man līdz ar to bija privātstundas.”

Guntis atradis arī savu īsto skolotāju dziedāšanā, proti, aktrisi Zani Jančevsku, kas vada folkloras kopu “Ēdol’s ķist'”.

Runājot par mūziku – instrumentiem un dziedāšanu –, amatnieks bieži lieto vārdus “spēks”, “jauda”, tāpēc jautāju, kad un kā viņš to aptvēris. “Tas ir sajūtu līmenis, esmu to sajutis. Katrs kokli rokā neņem.” Taču esot arī tādi cilvēki, kuriem pietiek vienu reizi izdzirdēt kokli, kad viņi to atceras un pēc tam meklē šo instrumentu, lai varētu paši spēlēt.

UZZIŅAI

Kokļu meistara Gunta Niedoliņa novērojumi par koku sugām, no kurām viņš izgatavo kokles

• Goba – ļoti skanīga, dzidra skaņa, noder vakarā pirms miega – ļoti nomierina.
• Liepa – mīksta, patīkama skaņa.
• Ķirsis – dobja skaņa.
• Priede – diezgan skanīga, pēc sajūtām jautra, saulaina – gribas spēlēt jautrus gabalus.
• Egle – diezgan skanīga, bet pēc sajūtām ļoti nopietns koks. Viedums.
• Bērzs – visskanīgākais, gribas spēlēt ļoti skaistus skaņdarbus. Palīdz aizmirst ikdienas rūpes.
• Ābele – skanīga, pilna enerģijas.
• Kļava – diezgan skanīga, daudz enerģijas.
• Ozols – ļoti dobja skaņa neskan. Vīrišķība. Saka, lai beidz izklaidēties un labāk no viņa taisa kādu galdu, krēslu vai skaistas durvis.
• Akācija – līdzīga dobja skaņa kā ozolam.
• Osis – ļoti skanīgs, dziedošs koks. Sajūtas neitrālas.
• Melnalksnis – savdabīgi skanīgs koks. Brīvdomātājs, gribas improvizēt.

Avots: folklorassabiedriba.lv