Liepājas muzejs aicina apmeklēt gleznu izstādi “Klusā daba. Glezniecība”, kas veidota no Liepājas muzeja mākslas priekšmetu kolekcijas. Izstādītajos darbos pārstāvēti mākslinieki, kas strādājuši tēlotājas mākslas žanrā un gleznās atainojuši dabas un sadzīves priekšmetus.

Kopā izstādē apskatāma 21 autora glezna, kopā tie ir 38 darbi, kurus rūpīgi atlasījusi Liepājas muzeja vēsturniece Antra Brakše. Viņa stāsta, ka mākslas darbi ņemti no Liepājas muzeja krājuma un tie tapuši laika posmā no 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem līdz 2011. gadam, atklājot dažādu paaudžu mākslinieku rokrakstus, glezniecības manieri un atšķirīgas tehnikas – tas viss ekspozīcijā ļoti labi redzams. “Atlasījām mūsuprāt spilgtākos darbus, lai gan vēl daudzi palika neparādīti. Šāda klusās dabas izstāde sen nebija veidota, tāpēc izmantojām iespēju šobrīd darbus izlikt apskatei,” skaidro A. Brakše.

Izstādē redzami Roberta Stārosta, Valtera Uztiča, Jāņa Zuntaka, Matīsa Zavicka, Kārļa Lejnieka, Teodora Uldriķa, Margotas Rumbas, Benitas Bitānes, Edvīna Kalnenieka, Pētera Postaža, Māra Uldriķa, Dzintras Vīriņas, Vitas Mercas, Lienes Eltermanes un citu autoru darbi. “Tāda viena konkrēta, īpaši izceļama autora nav, katram ir savs knifiņš, savs skatījums. Arī par krāsām runājot, nav tā, ka agrāk tās bija vienmuļākas un mūsdienās spilgtākas. Nebūt ne! Tas vairāk atkarīgs no mākslinieka individualitātes un rakstura, jo vienlīdz krāšņi darbi atrodami divdesmitajos gados un tagad, laiks nav neko īpaši mainījis. Vienīgais, pie kā šogad pieturējos – īpaši neaizrāvos ar ziediem, kas piedien klusajai dabai. Mums ir bijusi atsevišķa ziedu izstāde, tāpēc šoreiz atlasīju gleznas, kurās redzamas zivis, dabas veltes vai kādi trauki,” atklāj vēsturniece un pastāsta, ka šādas izstādes ļoti bieži izmanto mākslas skolas bērni, kas no darbiem iedvesmojas: “Viņi te saliek spilvenus un sēž, zīmē. Skolotājas pamāca viņiem, ko un kā labāk. Man šķiet, tas lieliski noder mācību procesā.”

A. Brakše skaidro, ka klusās dabas žanra aizsākumi vispār ir meklējami Holandē un Itālijā 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā. Latviešu mākslā tā kļuva populāra ap 1. Pasaules kara laiku.1950. gados klusās dabas gleznojumi apsīka, jo pietrūka vajadzīgās tematikas, taču vienlaicīgi šis žanrs līdzās ainavai bija vismazāk pakļāvies ideoloģijas prasībām. 1960. gados klusā daba atraisījās no uzspiestā dogmatisma, iegūstot savdabīgākas izpausmes. Savukārt 1970. gadi raksturīgi ar krāsas pašvērtības, kā glezniecības pamata, atgūto dominanti, kurā kolorīta daudzveidība izpaudās emocionalitātē un tonālās niansēs. 20. gadsimta beigās latviešu glezniecībā klusās dabas novatorisko lomu pārņēma žanru sintēze un abstrakcionisma tendences, taču atsevišķi mākslinieki, radot kluso dabu joprojām rod oriģinālus risinājumus.

Izstāde būs aplūkojama līdz 10. februārim.