“Mums patīk kulturāli uzņemt viesus – tā ir fantastiska enerģijas apmaiņa!” tā savas pārdomas par dzīves telpas pielāgošanu kultūras videi izklāsta “Rūķu” saimniece Zane Vilsone, kura kopā ar savu vīru Mārtiņu Vilsonu nemitīgi ko maina un pielāgo, lai nedz pašiem, nedz apmeklētājiem neapniktu.

“Ir jāpaskatās it kā skatītāja acīm uz visu – kā ienāku, ko redzu, kā jūtos –, jo paši reizēm esam pieraduši.”

Zane stāsta, ka ģimene spēj tomēr pasargāt arī savas privātās lietas un nebaidās, ka kāds varētu ieraudzīt ko vairāk par atļauto: “Mēs pēc dabas esam ļoti godīgi. Pārējie zinās tikai to, ko mēs stāstīsim, rādīsim.

“Rūķu” mājā mums ir arī privātas telpas, kurās viesus neaicinām.”

Tomēr arī mājas saimnieki atzīst, ka privātums ir stiepjams un visai relatīvs jēdziens.

Pārmaiņas un pielāgošanās “Rūķos” notiekot pakāpeniski. Mājas iegādāšanās brīdī, aptuveni pirms 10 gadiem, nebija pat domas, ka šī varētu kļūt arī par atvērtu kultūras vietu.

Ideja par jaunas kultūrtelpas radīšanu pazibēja Zanei, kad pasauli bija pāršalcis pandēmijas laiks.

Tā, izmēģinot veiksmi, Vilsonu ģimene saprata, ka cilvēkiem šeit patīk, ka viņi ir gatavi braukt uz Upesgrīvu, lai kopā baudītu skaistus, mākslas piepildītus mirkļus, līdz kamēr Vilsonu verandā uzstājas nu jau arī pieaicinātie viesi ar koncertiem, izstādēm un citām performancēm.

“Uzsākot gan nenojautām, kā tas tā attīstīsies.

Mēs kaut kā ļaujamies tam, kur dzīve mūs nes, un tad, ja ieklausās sevī un ļaujas plūdumam, viss dabiski sanāk,”

papildina Zane Vilsone, kura ir atbildīgā par Vilsonu verandas producēšanas procesu.

Vilsoni, kā saka, nemitīgi “tur roku uz pulsa”. Ja pirms desmit gadiem “Rūķi” vienkārši kļuva par ģimenes jauno mājvietu, tad pēc tam tie jau tika atvērti publikai, kas vēlējās satikt Mārtiņu Vilsonu, pēc tam jau māja kļuva pieejama plašākam pasākumu klāstam, un tagad vēl nākusi klāt kafejnīca “Umm”.

Par to, kādas izmaiņas vēl skars “Rūķus”, neviens nezina, jo viņi ir cilvēki, kuri pakļaujas saviem emocionālajiem impulsiem un ieklausās intuīcijā. Viņus noteikti varētu nodēvēt par avantūristiem.

“Pat šogad, sākot celt malkas šķūni, nebija domas, ka tur būs “Umm” bufete! Tas mums tāds dzīvs process. Bet, re, cik jauki sanāca… un sanāk,” priecīga par paveikto ir Zane.

Mārtiņš piebilst, ka dzīve izspēlē dažreiz jokus ar iepriekš izteiktiem apgalvojumiem:

“Šī ir tā reize, kad “es to nedarīšu nekad”, piepildās.

Tā teātra padarīšana vienmēr vēl prasa kaut kādas lietas. Domā – kā varētu labāk, kā būtu ērtāk skatītājam. Mēs domājām, ka mums tur būs šķūnis. Restaurēsim, manīs kas sanāks, uztaisījām kafejnīcu it kā pagaidām – uz vienu vasaru. Nu kādu tur štrunta vienu vasaru?

Atbrauca Jānis Lūsēns un pateica: šitā ir laba vieta, te vajag cilvēkus laist iekšā. Tā padomājām un… ai, es jau iepriekš zināju, ka tas tā būs. Nepaprovēsi, neuzzināsi!”