Latviešu ēdiens numur viens ārpus Latvijas ir pīrāgi, kuru meistarklasēs angļu valodā piedalās jaunieši, kas nerunā latviski, bet vēlas izcept vecmāmiņas pīrāgus, kad viņas pašas vairs nav. Latvieti ārzemēs var pazīt pēc rotām, prievītes, latviskiem uzrakstiem uz apģērba un pēc sēņošanas. Par to stāsta izstāde “Es (arī) esmu latvietis”, kas atklāta koncertzālē “Lielais dzintars”.

Izstāde tapusi sadarbībā ar muzeju un pētniecības centru “Latvieši pasaulē”. Tā jau bijusi skatāma Nacionālajā bibliotēkā un vairākās Latvijas pilsētās. Izstādes kuratore Baiba Bela atklāšanā uzsvēra, ka Liepājai ir īpaša vēsture izceļošanas ziņā, jo pirms drusku vairāk nekā simts gadiem šī pilsēta bija punkts, no kura ļaudis no visas cariskās Krievijas devās uz Ameriku. “Izceļošana no Latvijas bija ļoti intensīva pēc abiem pasaules kariem, bet atgriezās tikai daļa cilvēku. Daži pētnieki lēš, ka neatkarības gados izceļojuši ap 300 tūkstošiem cilvēku, oficiālā statistika ir mazāka. Visiem kādā brīdī aktuāli kļuvuši jautājumi – kas es esmu, no kurienes nāku, kas būs mani bērni? Klausoties tautiešu dzīvesstāstus, esmu apjautusi, cik komplicēti ir būt latvietim, ja tu nedzīvo Latvijā, īpaši grūti bērniem to izstāstīt. Ir tik daudzas konkurējošās identitātes, un neviens apkārt nerunā tādā dīvainā valodā,” viņa teica.

Identitātes jautājums ir ļoti vienkāršs un ir pašsaprotami būt latvietim, ja cilvēks dzīvo savā senču zemē. Ārpus tās automātiska latvietība nav iespējama, tā jau kļūst par apzinātu izvēli. Izstādē latviešu identitāte pasaulē atklāta caur pamattēmām – es, mājas, kopiena, simboli. Latvietis var būt arī cilvēks, kas nerunā latviski. Reizēm valoda ir barjera, kuru visgrūtāk pārkāpt, atzina B. Bela. Latvietību bieži apšauba, un to dara paši tautieši. Ne velti izstādē ir arī sadaļa “Šķelšanās”, jo latviešu sabiedrība ārpus Latvijas nav viendabīga, uzskatu dažādība to šķeļ.

“Latvietim ir atpazīšanas zīmes – rotas, prievītes, T krekli ar latviskiem uzrakstiem, jaunākajā laikā nākuši klāt tetovējumi. Tos taisa arī cilvēki, kas vairs nerunā latviski, bet viņiem ir svarīgi, ka tie atgādina par vectēvu vai zemi, no kurienes nāk vecāki. Piederības saites un veidi ir ļoti dažādi – apģērbs, ēdieni, valoda un citi,” teica B. Bela. Izstāde atklāj, kā latvietis turpina meklēt un radīt savas ierastās garšas, aizstāt nepieejamās ēdienu sastāvdaļas ar citām. Vārpas un gabaliņš rudzu maizes ņemti līdzi svešumā, un maizīte esot kalpojusi ieraugam, lai turpmāk ceptu savus klaipus. Bārtas tautastērps Argentīnas karstajā klimatā šūts no kokvilnas, nevis vilnas, un apsiets ar vietējo ganu, gaučo, jostu. Izstādē vissvarīgākās ir tieši detaļas, ko aplūkot, paturēt rokās. Arī aizdomāties, ka kapi ir pirmā vieta, kurp dodamies pēc ilgākas prombūtnes.

Izstāde pēta, kas ir tie pamatelementi, kuri veido latvisko piederības sajūtu, ilgstoši uzturoties ārpus Latvijas, teica “Lielā dzintara” mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča, kas pati 20 gadus dzīvojusi ārpus Latvijas. “Skatījos izstādi, aizkustināta par šiem personiskajiem stāstiem, kas rosina dialogu pašam ar sevi, cenšoties noskaidrot, ko man nozīmē latvietība un latviskā dzīvesziņa.”

Izstāde skatām līdz 13. jūnijam.

22Skatīt galeriju