Emocionālā krāsu un izjūtu valodā piesātinātā izstādē tā skatāma  Liepājas muzeja nodaļā ”Liepāja okupāciju režīmos”. Izstāde ”Liepāja gleznās” veltīta pilsētas dzimšanas dienai – 18. martam. Tā ir personību un talantu viņu dzīves laikā pat varbūt neiespējama tikšanās. Liepāja ir apdziedāta un dzejas vārsmām apvīta, prozā ierakstīta, vēstures dokumentos ierakstīta. Foto mirkļos fiksēta. Tā guvusi arī savu atspulgu tēlotājmākslā.

Tas tiešām ir atspulgs, kurā līdz ar pilsētas tēlu saskatāms pats gleznotājs, viņa jūtas pret Liepāju, raugoties un gleznās ietverot tās vietas, kas māksliniekam bijušas pievilcīgas, daiļradi rosinošas, viņa meistarību izaicinošas vai vienkārši tuvas un mīļas.

Laika ietvars eksponētajiem mākslas darbiem plašs, no pagājušā gadsimta divdesmitajiem līdz septiņdesmitajiem gadiem. Arī mākslinieku paaudzes pakļaujas skolotāja un audzēkņa mērauklai.

Jānis Sudmalis (1887 – 1984) pilsētas sejā meklēja senatnes vaibstus, arī Staņislavs Diņģelis (1899 – 1988), dāsniem otas triepieniem tver pagātni. Nora Drapče (1887 – 1968), sievišķīgā uztverē atveidojot Liepāju 1930. gadu noskaņā, nevairās no it kā depresīvas noskaņas klātbūtnes krāsu gammā, bet tas ir tikai mirkļa uztvērums, kas vainagojas ar brīnišķīgu gleznu un laikmeta liecību.

Jānis Gailis(1903 – 1975), Augusta Annusa skolnieks Liepājas ģimnāzijā un Vilhelma Purvīša audzēknis Latvijas mākslas akadēmijā, sava uzvārda cienīgs raksturā, bet sava dižo skolotāju cienīgs mākslā. Viens no retajiem trimdas māksliniekiem, kurš spēja iegūt starptautisku atzinību. Varbūt viņa 1931.gadā gleznotais ”Liepājas ezers” ir šī ceļa sākums.

Kārlis Melbārzdis (1902 – 1970). Liepājas ostas 1936. gada gleznojums. Arī Vilhelma Purvīša audzēknis. Liepāja nebija viņa pilsēta, bet Jānis Gailis – studiju laikos Mākslas akadēmijā iegūts draugs. Viesojoties pie viņa tēva vasarnīcā Jūrmalā ar jūru tā pa īstam iepazinās Jānis Gailis, kuram tā kļuva par daiļrades stihiju.

Teodors Uldriķis (1902 – 1973), mākslas teorētiķis un gleznotājs, savu Liepāju 1972. gadā tapušajā gleznā radījis tam laikam neatbilstošā izteiksmes, taču radoša bezkompromisa veidā. Vilis Viduks (1899 – 1956), nepelnīti piemirsta personība Liepājas mākslā. Viņa 1946. gada ”Lietaina diena” diena pielijusi ar laikmeta izjūtu un atzīstamu gleznotāja talantu.

Otto Tiliņš (1913 – 1993), vientuļa un ļoti dāsna personība. Vientulības motīvs – vai ikkatrā gleznā. Dāvinātas tās tika ikvienam, kurš gleznotājam no sirds uzsmaidīja. Kompozīcija vienmēr ar perfektu zīmējumu fonā.

Matīss Zavickis (1911 – 1988), pasteļglezniecības meistars. Cilvēku seju, ķermeņa pozu atveidošanas meistars un vienlaikus savas pilsētas ielu  un ieliņu gleznotājs, ļoti bieži – plenērā. Valters Uzticis (1914 – 1991), gleznotājs, kurš spēja mainīties, nezaudējot savu būtību. Tikai viena glezna – ”Jumta darvotāji”, tapusi 1960. gadā tam laika atbilstošā glezniecības manierē. Jumta darvotāji, bet tālāk – Liepājas dievnamu torņu smailes.

Ēvalds Dajevskis (1914 – 1990) savu mākslu veidojis galvenokārt skatuves prožektoru gaismā. Dzimtenē un svešumā. Liepājas  tēls – skaista vīzija uz realitātes sliekšņa.

Dailis Rožlapa, pagājušajā gadā savu 75. jubileju sagaidījis, un Zigurds Filics (1934), jau mūžībā aizgājis. Vienas paaudzes mākslinieki. Arī viņi abi prožektoru gaismas izgaismoti, Rožlapa – Liepājas teātrī, Filics– televīzijā. Abiem tuvi un mīļi ir Liepājas necilākie nostūri – pagalmi. Ar intīmo savrupību un  laika zīmju sirsnīgo  saplūšanu.

Uļa Gintnere,
Liepājas muzeja kultūrvēstures nodaļas vadītāja

Jāņa Gintnera foto

Zigurds Filics. Pagalms. 1978. gads