Ligita Kupčus-Apēna, "Kurzemes Vārds"
"3K"
Šobrīd, kad Liepāja tiecas iegūt Eiropas kultūras galvaspilsētas (EKG) titulu, uzmanības centrā ir arī bibliotēka un tās nākotne, jo viens no EKG pieteikuma mērķiem ir īstenot jaunās bibliotēkas ēkas projektu.
Kas varētu notikt ar bibliotēkas galveno ēku Zivju ielā, ieskicējās diskusijā ar LCZB direktori Ilgu Erbu, Liepājas domes Attīstības pārvaldes vadītāju Mārtiņu Ābolu un projekta “Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027” vadītāju Intu Šoriņu.
– Kāda mūsdienās vispār ir bibliotēka?
I. Erba: – Bibliotēka ir ļoti universāla – tā ir gan informācijas, gan kultūras, gan sociālā pakalpojuma sniedzēja visādās nozīmēs, kas ir arī visaktuālākais. Faktiski bibliotēka turas uz šiem trim vaļiem.
Mums ir dažāds un daudzveidīgs pakalpojumu spektrs, labs krājums. Un ne tikai tradicionālais krājums, kas ir drukātā literatūra visdažādākajās nozarēs, bet arī datu bāzes, interneta piekļuves vietas. Vēl mēs sniedzam dažādus apmācību pakalpojumus, mums ir licence uz senioru apmācību, ko arī šobrīd realizējam. Mēs strādājam ar jauno paaudzi dažādos lasīšanas veicināšanas projektos.
Mēs esam arī tie, kas sagatavo bibliogrāfisko informāciju Nacionālajam bibliogrāfiskajam kopkatalogam – gan analītisko informāciju, gan arī bibliogrāfisko aprakstu veidošanas standarta noteiktajā kārtībā.
Konkrēti Liepājas bibliotēka ir kā mentors, kā virsvadītājs jaunajam Dienvidkurzemes novadam, kurā ir 35 vietējas nozīmes bibliotēkas. Mēs esam tie, kas darbiniekus turpina izglītot viņu profesionālajā izaugsmē, sniedz zināšanas, organizē seminārus, mācības, dažādas pieredzes apmaiņas, sagatavo arī akreditācijai, dalās ar savu fondu. Kur nu vēl viss, kas saistās ar cilvēku vajadzību pēc socializēšanās!
Aktīvo bibliotēkas lietotāju Liepājā ir 20 procenti, tas ir pilnīgi droši. No tiem apmēram 20 procenti ir darbspējīgā publika, 20 procenti ir pensionētā sabiedrība, bet 60 procenti ir skolēni, studenti – tie, kas aktīvi mācās, studē.
– Vēl pirms diskusijas tikāmies bibliotēkā, un mūsu sarunas laikā teicāt, ka cilvēka vēlēšanos nākt uz bibliotēku lielā mērā nosaka vide.
I.Erba: – Ir ļoti svarīgs izcils pakalpojums, balstīts uz profesionālām zināšanām un labu, daudzveidīgu krājumu, – gan digitālā variantā pieejamu, gan arī tradicionālā veidā. Un krājums patiešām tāds mums arī ir. Bet…
Tas, ka vide nosaka ļoti daudz, ir absolūti nepārprotami. To mēs pārliecināmies no citiem ļoti labiem piemēriem – jaunuzceltās Ogres bibliotēkas, vēl pirms kāda laika pārbūvētās Ventspils bibliotēkas, jaunuzbūvētās Pārventas bibliotēkas. Vide ir aicinoša, rosinoša, taisni tāda, kas mudina cilvēku atnākt, ne tikai tāpēc, ka gribētu kaut ko paņemt lasīšanai. Mēs varam piedāvāt kādu izcilu kultūras pasākumu, tikšanos ar autoriem, kas parasti brauc pie mums dzīvajā.
Viens no momentiem, kāpēc mums ir sarežģīti kaut kur izpausties vairāk un mēs gribētu konkurēt ar pārējām kultūras iestādēm, ir tas, ka mēs savās telpās nevaram uzņemt pietiekami daudz interesentu.
Šā brīža apstākļi, protams, mūs stimulē mainīties, attīstīties, piedāvāt kaut ko nebijušu, bet tajā pašā laikā es gribētu teikt: pagājušā gada Ziemeļvalstu literatūras nedēļā mēs strādājām ar bērniem zūmā, bet viņi no tā visa vienkārši nogura.
Viņi ļoti grib nākt pie mums. Bet mums kādā brīdī pietrūkst vietas, kur izvērsties. Ja gribam kaut ko vairāk, tad organizējam tikšanos Hika zālē. Tas atkal ir sadarbības pakalpojums.
– Tātad fiziskā vide vairs neatbilst tam, kā esat attīstījušies.
I. Erba: –Vēl ir tā lieta, ka vecākajai paaudzei ir grūti uz 2. un 3. stāvu uzkāpt, jo mums ir ļoti stāvas kāpnes, un gribētu teikt, ka arī nepievilcīgs foajē kaut kādā ziņā. To vidi iespēju robežās esam mēģinājuši uzlabot. Respektīvi, mēs arī pēdējo gadu laikā esam praktiski visu krājumu atvēruši brīvpieejā. Lasītājs pats var izvēlēties.
Vide daudz ko nosaka. To mēs konstatējām tajā brīdī, kad pašvaldība iegādājās filiālbibliotēkas “Libris” ēkā pirmo stāvu, kur līdz tam atradās daudz kas, tai skaitā arī gaļas veikals. Pilsētā viena filiāles bibliotēka ir novesta līdz skaistai pilnībai, jo, pirmkārt, ieeja tagad ir no ielas puses, nevis vairs caur sētu. Otrkārt, ieguvām divreiz lielāku platību. Jo krājums jau bija pietiekami audzis. Treškārt, 2. stāvā ir iespēja izvērsties bērniem un jauniešiem, tur ir skatuvīte, sava mācību programma.
Apmeklētāju uzreiz ir divreiz vairāk. Bija un ir daudz tādu cilvēku, kuri brauc uz “Libri” tieši tāpēc, ka tur ir forši. Tur ir ērti, skaisti, ir patīkami. Viens no galvenajiem punktiem, protams, ir tas izcilais pakalpojums, ko var nodrošināt tikai un vienīgi cilvēks, kas ir viņa kvalitātes.
I. Šoriņa: – Es tam noteikti varu piekrist. Esmu gājējs uz bibliotēku jau no mazām dienām. Katru reizi, aizbraucot ceļojumā uz kādu lielpilsētu pasaulē vai tepat Latvijā, man ir kaut kāds automātisks virziens meklēt bibliotēku. Jo tā ir vieta, kur var ieiet un iepazīt vietējo, kur vari justies pieņemts. Vieta, kur tu vari iepazīties un smelties kādu informāciju, un tā ir vieta, kura parasti ir ērta lietošanai, kur vari uzturēties kādu brīdi, atrast sev interesējošo vajadzību. Reizēm tas ir vairāk filozofiski, citreiz – praktiski.
Tā ka bibliotēkas vide ārkārtīgi daudz ko nosaka. Un, ja runājam par to, ka Liepājā patērētāju skaits ir pietiekami ierobežots, un prieks, ka bibliotēka aptver vairāk, nekā teātris un citi žanri, joprojām ir jautājums par 80 procentiem sabiedrības. Tas būs vēl izaicinošāk brīdī, kad pāries pandēmijas apstākļi un mēs secināsim, ka “burbuļi” ir kļuvuši vēl noslēgtāki un cilvēki norobežojušies arvien vairāk, un tāpēc mums no kultūras galvaspilsētas komandas viedokļa būs uzdevums aicināt satikties, sarunāties klātienē, apmeklēt, nākt ārā, apmainīties ar viedokļiem, mācīties, uzzināt, vēlēties, un tajā pašā laikā
mums būs pienākums cilvēkiem arī parādīt, kur ir tā vieta, kur tu vari būt piederīgs, kur nav tā, ka ieej uz mazu brītiņu, paņem grāmatu un – uz redzēšanos! Iespējams, tā ir arī vieta, kur tu gribi paņemto grāmatu lasīt.
– Viens no Liepājas mērķiem ir īstenot jaunas bibliotēkas ēkas projektu 2027. gadā. Bet daudz ko var paveikt arī līdz tam. Ko pašvaldība varētu darīt?
M. Ābols: – Tas ir ļoti labi, ka nozares profesionāļi izsaka savas vajadzības un nepieciešamību un paši nosaka prioritātes septiņiem un ilgtermiņa gadiem. Sliktāk būtu, ja no augšas kāds pasaka – darīsim šādi.
Bibliotēkas jautājums vienmēr ir bijis aktuāls, arī ja skatāmies saistībā ar šī brīža pilsētas investīciju plānu. Kā projekts bibliotēka ir identificēts jau teju 20 gadus – par Centrālās zinātniskās bibliotēkas ēkas pārbūvi ir pat izstrādāti sava veida skiču projekti, uz kuriem varētu teorētiski bāzēties. Protams, jāņem vērā, ka laiki mainās, pasauli katrs uztveram savādāk.
Tas, ko saklausīju un kas patiesībā arī saskan, ceru, ar pilsētas redzējumu, – ka ne jau ēka mums ir svarīgākais, bet svarīgākais ir saturs un pakalpojums.
Protams, kuram tad nepatīk ienākt plašākās, ērtākās, gaišākās telpās, bet tikpat daudz piemērus mēs varam atrast pasaulē, kur ēkas vide varbūt uzrunā mazāk, bet saturs ir tas, kādēļ cilvēks turp raujas. Pilnīgi droši varu apgalvot, ka arī Liepājas gadījumā tie centieni, ko šobrīd bibliotēkas personāls dara, droši vien ir lielais pamats tam, ka auditorija ir tik liela, cik ir.
No pilsētas skatpunkta raugoties, mēs redzam, ka pilnīgi noteikti ir jādomā par sava veida bibliotēkas sakārtošanu. Tas sasaucas gan ar to, ko pati nozare saka, gan ar to, ko Eiropas kultūras galvaspilsētas komanda ir izvirzījusi sev par mērķi.
Vai tā ir jauna ēka vai esošā – domāju, ka šajā brīdī nav ko “skaldīt matus”. Tas nav būtiskākais jautājums. Un par to, vai tā ir jauna vai esošas ēkas rekonstrukcija, tur droši vien ir arī daudzi ārēji faktori, kas to noteiks.
Šobrīd teiciens, kas ir pietiekami populārs, – mazāk ir vairāk – varētu diezgan labi sasaukties ar Liepājas filozofiju. Ja negribam ticēt statistikai, tad ticam dabas procesiem, bet iedzīvotāju skaits mums ir tāds, kāds ir.
Ja skatāmies ilgtermiņā, līdz 2035. gadam, šīs tendences nav iepriecinošākās. Līdz ar to, domājot par jaunu bibliotēku, svarīgi domāt arī par tās izmēru. Jo par saturu – nav šaubu, profesionāļi piepildīs ar to, kam tur jābūt.
Otra lieta, kā jau Erbas kundze minēja, šobrīd bibliotēka pilda gana plašas funkcijas. Tai pašā laikā negribētos, ka bibliotēka kļūst par tādu kā universālveikalu, kurā var notikt jebkas.
Protams, jebkura kapitālinvestīcija uzliek par pienākumu domāt plašāk, lai telpas būtu noslogotas, pielāgojamas dažādiem pakalpojumiem un norisēm, bet manā skatījumā bibliotēka ir tomēr zināmā mērā neaizskarams veidojums, kura pamatfunkcija ir saturs, grāmata, informācija. Maksimāli to taisīt tā, ka tas ir saistīts ar šo funkciju. Bet tas, protams, neizslēdz, ka šajā ēkā bibliotēka pilda daudzveidīgas funkcijas – socializēšanos un citas lietas.
– Tātad pilsēta par to domā un vēlme ir, par ko varbūt nozarei iepriekš bijušas šaubas?
M. Ābols: – Katrā ziņā vēlme no nozares puses ir sadzirdēta. Arī no iedzīvotāju puses, un tas galu galā ir pilsētas centiens attiecībā uz Eiropas kultūras galvaspilsētu, identificēts kā projekts. Katrā ziņā ar šo mēs rēķināmies.
Bet jāsaprot, ka ieraksts pilsētas attīstības programmā vai jebkādā citā dokumentā, tas nav apsolījums. Tā ir vēlme un centieni, pie kā visām pusēm jāstrādā, lai tas īstenotos. Bet tas nekādā gadījumā nevar būt vai tikt uzskatīts kā apsolījums, ka tas tiešām tā arī ir. Jo pārmaiņas, izmaiņas, kas mūsdienās notiek, ir gana straujas, jāspēj vienkārši pielāgoties.
I. Erba: – Es to novēroju visus šos gadus, kopš tur strādāju, gribētu teikt. Apsolījums ir, un sen, un visādos veidos. Protams, ka Liepājas pilsētas bibliotēkai ir ļoti nozīmīga un sena vēsture, jo mēs 2027. gadā atzīmēsim 250. jubilejas reizi. Krājums kopš tiem laikiem cauri dažādām laikmeta griežu peripetijām ir ticis saglabāts un saglabājies lielā apjomā. Liela daļa šī krājuma – gan Fišera fonds, gan seniespiedumi – glabājas pagraba zonā.
Šobrīd mums ir ļoti aktuāla pagraba sanācija, un tieši tāpēc mēs attīstības projektā esam ielikuši ciparu – 130 tūkstoši eiro, kas mums nākošgad ir obligāti vajadzīgi, lai realizētu horizontālo un vertikālo sanāciju, jo ekspertu komisija, kas bija atbraukusi no Rīgas, Nacionālās bibliotēkas, konstatēja, ka šī krājuma saglabāšanai pagrabs ir piemērots, taču obligāti ir jāveic šī sanācija un pagrabs ir jāizremontē tādā līmenī, lai būtu atbilstošs klimatiskajiem apstākļiem un citiem nosacījumiem senu un retu grāmatu glabāšanai.
Tas ir viens no mūsu dienaskārtības pirmajiem punktiem, realizējams nākamajā gadā. Bibliotēkai šajā ēkā 2023. gadā būs 100 gadu. Ēkai ir sarežģīta un interesanta vēsture, pie kā šobrīd strādā divi pētnieki. Bibliotēka ģeogrāfiski un pilsētā ir izdevīgā vietā. Tā ir tādā pilsētas sirdī, krustpunktā, jo ir starp tirgu un Rožu laukumu, kur ir gājēju iela, notiek aktīva satiksme. Bet, nu, ēka ir tāda, kāda tā ir. Mēs visi zinām.
I. Šoriņa: – Vēlos uzsvērt, ka ir ļoti labi, ka nozare un pilsēta redz šo nākamo potenciālo attīstības soli. Es domāju, ka Eiropas kultūras galvaspilsēta jāuzskata nevis par tādu atsevišķu projektu, bet īstenībā tā ir iespēja jautājumu uzlikt, ja ne uz pirmā vāka, tad kaut kādā prioritāšu augšgalā. Domāju, izmantosim arī šo Eiropas kultūras galvaspilsētas sagatavošanās procesu. Ja nu tiešām kļūstam par galvaspilsētu, tad aizvien vairāk būs jautājumu un diskusiju par to.
Mārtiņš saka, ka varbūt nevajag šobrīd filozofēt, vai esošā vai jauna ēka, vai varbūt šādi pakalpojumi, vai citi pakalpojumi. Varbūt, ka, tieši pretēji, – ir nepieciešams likt šos jautājumus galdā un dažādu diskusiju grupu vai speciālistu vidū sākt par šo skaļāk runāt un jautāt.
Kultūras galvaspilsēta mums ietver ir ārkārtīgi daudz jautājumu par nākotni. Arī par tādiem aspektiem, ko mēs šodien pat iedomāties nevaram, tajā skaitā dažādas hibrīda veida sadarbības starp organizācijām, nozarēm, par tehnoloģiju ienākšanu. Tāpēc es domāju, ka, iespējams, šis ir brīdis, kad varam paturpināt diskusiju par to, kādus izaicinājumus piedzīvo arī pasaules labākās bibliotēkas.
Domājot, kādu mēs bibliotēku gribētu, mums ir jāņem vērā potenciāli vēl nākamie 100 un 200 gadi. Es domāju, ka punktu šeit noteikti nevajadzētu pielikt arī diskusijās par to, kāpēc un kam šī bibliotēka varētu būt.
Mārtiņa pieminētais aspekts par demogrāfiju, par lasītājiem, pakalpojumiem, tradīcijām, vēsturi un tajā pašā laikā par nākošo paaudzi. Ja Erbas kundze saka, ka 60 procenti ir studējošie, skolnieki, tas arī jāskata kontekstā ar izglītības aspektiem pilsētā. Tā ka man liekas, ka tā ir kompleksāka tēma, nekā mēs šobrīd to, iespējams, skatām.
– Liepājnieki droši vien vēlētos dzirdēt kaut ko vairāk tieši par paredzētajiem darbiem.
I. Erba: – Mēs esam diskutējuši dažādos sasaukumos, ar dažādiem vadības pārstāvjiem un aicinājuši pie sevis ciemos Dripi, Andri Vilku un tamlīdzīgi. Mēs pie tā strādājam ilgstoši. Vienīgi – tie vārti paveras un tā kā paliek pusatvērti. Labi, es saprotu, tas viss ir finansējuma jautājums, pašvaldībai tādu līdzekļu nav, un Eiropas projekti infrastruktūras uzlabošanai neko nepiedāvā.
Šobrīd Eiropas nostādnes uz nākotni ir pilnīgi citas. Protams, ka visā šajā diskusijā ir jāiesaista jaunā paaudze. Jo viņi būs tie, kas te dzīvos, izmantos un lietos. Esam izveidojuši sadarbību ar Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolu. Jaunie arhitektu palīgi taisa savu projektu idejas pēc Agra Padēļa-Līna vecā projekta pie nosacījuma, ka tiek nojaukta vecā vingrošanas skola un mēs būvējam kaut ko jaunu pēc viņa prāta. Arhitekta palīgi mūs nu jau otro mēnesi izpēta, prasa, mēra, domā. Tas ir viņu mācību uzdevums, viņiem svarīgs. Bet arī mums, jo apgrozās cilvēki, par to tiek runāts.
M. Ābols: – Man liekas, ka mēs šeit domājam vienā virzienā. Ir tāds teiciens: ja tu gribi kaut ko ātri, tad ej un dari viens pats. Bet, ja tu gribi tālu tikt, tad tev ir jādara kopā. Domāju, ka centieni gadu gadiem ir bijuši darīt pēc iespējas ātrāk, bet tas nav attaisnojies. To nevar izdarīt.
Kultūras galvaspilsētas pieteikums var kalpot arī kā katalizators, ka kopā var izdarīt kaut kādas lietas, bet primāri jebkurā variantā ir jābūt saturam.
To mēs esam vēsturiski pierādījuši – pilsētu uzbūvēt mēs varam un mākam. Daudz kas šajos 20 gados pilsētā ir sakārtots, sabūvēts, bet mums ir jāiemācās piepildīt arī saturs.
Tikai kopā droši vien var pie kaut kāda mērķa nonākt. Jāizmanto situācija, kas šobrīd ir, darbs ir ieguldīts no visām pusēm. Es pieņemu un saprotu, ka pilsētai nav tikai viena prioritāte. Precīzāk, nesauksim tās par prioritātēm, bet vajadzībām, un to ir ļoti daudz. Bieži vien pat kauns teikt, cik tās ir akūtas un svarīgas, ka tā dēļ bieži vien nākas izšķirties, kurš ir akūtākais gadījums, ar ko mums jātiek galā. Bet virsmērķu, ambīciju, domāju, ka šeit ir gana.
I. Erba: – Ir, protams, pilsētas izdzīvošanas merkantilās vajadzības, kas bieži vien ir prioritāte. Bet neaizmirsīsim, ka mums ir garīgā vertikāle, kuru jātur spēkā. Vēl bibliotēka jebkurā gadījumā, pieejot filozofiski, ir pilsētas dvēsele un vizītkarte.
Tā kā esam pilsētas centrā, mūs bieži apmeklē ārzemju tūristi. Un īstenībā ir tā skumji, īpaši skatoties uz Skandināvijas bibliotēkām, cik labā līmenī tās ir. Tās ir ļoti labā, izcilā kvalitātē, funkcionālas, pārdomātas un patiešām pastāv, lai sabiedrībai būtu labums no tā. Lai stiprinātu kopienu, lai to saliedētu, lai kopienai būtu labāk, lai katrs tās loceklis justos vajadzīgs šai vietai un laikam.
I. Šoriņa: – Pieteikuma veidošanā noformulējām, ka pilsēta pēdējos 20 gadus ir apguvusi būvēšanu, iekārtošanu, un tas ir ārkārtīgi apsveicami un vajadzīgi. Bet ir viens aspekts – tomēr ir sajūta, ka nav izdarīts mājasdarbs, un tas ir tieši šis darbs ar sabiedrību un investēšanos sabiedrībā, investēšanos cilvēku resursos.
Mēs saprotam, ka mēs paliekam mazāk, un tas ir vēl lielāks izaicinājums, bet tieši pieminētā garīgā vertikāle vai tieši tā investīcija cilvēcīgumā, mākslā komunicēt, mākslā būt cilvēku sabiedrībā ir ārkārtīgi svarīga. Domāju, ka tāds bibliotēkas aspekts ir absolūti viena no atslēgas atbildēm par to, kas ir tie līdzekļi, kas var mums palīdzēt veidot, audzināt, izglītot, pašiem izglītoties, turpināt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tā noteikti ir bibliotēka.