Stāsts par mazo zēnu Sprīdīti, kurš devās pasaulē laimes meklēt, zināms teju ikvienam, turklāt luga iestudēta atkal un atkal. Šķiet – vai tas vēl interesē mūsdienu bērnus? Vai vērtības nav mainījušās?

“Uzņemoties Bērnu teātra vadību, biju pārliecināta, ka iestudēšu kaut ko oriģinālu un maz spēlētu, tomēr nonācu pie idejas, ka bērniem vajag parādīt arī visiem zināmo, tāpēc izlēmu klasiskās literatūras vērtības pasniegt nedaudz modernākās noskaņās un krāsās.

“Sprīdītī” ir ļoti daudz elementu, emociju un pārdzīvojumu, ko var rādīt uz skatuves arī savādāk, nekā ierasts.

Mēs izvēlējāmies to darīt ar mūsdienu dejas palīdzību. Galvenos notikumus palīdzēja izdzīvot Selēnas Jēkabsones vadītais Medzes kultūras nama mūsdienu deju kolektīvs “Medzīši”. Kopdarba galvenā doma bija – visiem labi zināmo nostiprināt, atsvaidzināt mūsdienīgākā stila, scenogrāfijā un režijā,” skaidro uzveduma režisore A. Strazdiņa-Vītola.

Kostīmus veidoja māksliniece Dace Lanka, par scenogrāfiju rūpējās Agate Ķiģele-Ābele, bet par projekcijām rūpi turēja Ritvars Sproģis.

Visgrūtāk bērniem vedās ar valodas izpratni, tā kā tekstā saglabāta oriģinālā sarunvaloda, kas pastāvējusi pirms 120 gadiem, vairāki vārdi bērnos rosināja mulsumu vai smieklus. “Klaberjakte, ače utt. Ilgi nācās skaidrot, ka ače nav cilvēka vārds, bet “re” vai “un”.

Pārdzīvojumos, emocijās un mizanscēnās gan viss bija izprotams. Centos saistīt visus tēlus ar ikdienas dzīvi un bērniem skaidrot – ko tie simbolizē.

Tas palīdzēja,” teic vadītāja.

Uz “Lielā dzintara” skatuves režisore ar bērniem uzvedumu gatavoja pirmo reizi. “Iepriekš mani aktieri bija uzstājušies baznīcā vai biedrības nama kamerzālē, uz tik lielas skatuves viņi kāpa pirmo reizi. Mēģinājums arī bija liels pārdzīvojums, finansiālu apsvērumu dēļ izmēģināt varējām vien iepriekšējā vakarā un nākamajā rītā, tas ir daudz par maz.

Pat profesionāļi tik ātri nespētu iejusties jaunā vietā, tomēr skatuvi viņi apdzīvoja ļoti veiksmīgi un visam pielāgojās. Lepojos gan ar saviem aktieriem, gan ar savu ieguldījumu, kopā esam paveikuši lielu un labu darbu,” gandarīta ir A. Strazdiņa-Vītola.

Izrādi paredzēts spēlēt vēl rudens periodā, lai gan vadītāja to vēlētos redzēt arī brīvdabas formātā. “Esam apsvēruši to nodot skolām “Skolas somas” ietvaros. Runājot par tālejošiem plāniem, man ir vēl nerealizēts sapnis par Ziemassvētku uzvedumu. Kaut ko pazīstamu, tomēr no jauna skatpunkta. Kāpēc Ziemassvētku? Tāpēc, ka Liepājā parasti trūkst Ziemassvētku izrāžu, uz piedāvātajām izrādēm biļetes izķer. Kāpēc gan amatieri nevarētu uzvest skaistu Ziemassvētku sajūtu?”