Tā kā ir atļauts, darbs leļļu teātra iekšienē turpinās, novembra beigās mazos un lielos skatītājus gaida tikšanās ar mežlaumiņu Ežumilli un viņas jaunajiem draugiem, ko iestudē režisore Laila Kirmuška.

Vai pirmizrādi būs iespējams redzēt klātienē, rādīs laiks, taču jau šobrīd, strādājot pie jauniestudējuma, ņemtas vērā vairākas nianses, ja tomēr tās vērošanu nāksies pārcelt uz ekrāniem.

Par draudzību, attiecībām, cieņu

Jaunā izrāde ”Ežumilla” režisorei L. Kirmuškai būs jau trešais veikums Liepājas Leļļu teātrī. ”Man ļoti patīk braukt uz Liepāju, strādāt ar Liepājas Leļļu teātra aktieriem,” viņa atzīstas, ”ļoti radoši, šeit strādājam absolūti savādāk, atkal ir jauni meklējumi, jaunas formas, kas ir ļoti labi radošajai attīstībai no visām pusēm. Jebkura sadarbība ir augšupvirzoša.

Ja tikai vienā savā lokā paliec, tad bieži vien arī tur paliec, nekur neattīsties, nemeklē ko jaunu. Šī ir iespēja, – es atbraucu uz Liepāju, ir cita veida sadarbība, un tas ir mans ieguvums.”

Izrāde ”Ežumilla” top pēc slovēņu rakstnieces Janas Baueres grāmatas ”Mežlaumiņa Baigajā biezoknī” motīviem, ko pērn izdevis apgāds ”Aminori”.

Par to ir teikts: ”Mežlaumiņa ir mazliet mežonīga radība, kurai uz galvas ir žuburi, bet sirdī – drosme, kas robežojas ar nekaunību. Kādu dienu viņa negaidīti ierodas Baigajā biezoknī – vienkārši nokrīt no debesīm tējkannā, kas pārvietojas pa gaisu, iekarināta balonā. Ezis, vāverīte, pūce, susurs, lācis un citi Baigā biezokņa iemītnieki iesākumā nezina, kā tikt galā ar nevaldāmo mežlaumiņu, tomēr galu galā viņi kļūst par labiem draugiem.”

L. Kirmuška atzīst, ka grāmatu izlasījusi ļoti ātri un tas sagādājis prieku. ”Protams, grāmatā ir daudz vairāk notikumu, to nevar ietvert 50 minūšu darbā,” saka režisore un neslēpj, ka izvēle, ko likt uz skatuves, bijusi ļoti grūta. ”Te ir vairāk izvilkta pašas mežlaumiņas līnija, – kā viņa ierodas, kas ar viņu notiek, kā viņa mainās, kā mainās pārējie līdz ar viņu, un fināls. Daži stāsti bija asociatīvi līdzīgi, tāpēc tika apvienoti vai apieti. Kaut gan ir ļoti burvīgi.

Kad es izlasīju, teicu, nu šeit ar vienu sēriju nepietiek, te ir jātaisa trīs, ja grib izstāstīt visus burvīgos notikumus. Turklāt šai rakstniecei ir vēl otra grāmata.”

Režisore atklāj, ka stāsts būs drusku smeldzīgs, beigas – ar mazu skaudrumu, bet ar cerību, ilgām. Vieglumu izrādei piešķirs kustības, vārdi. Būs ne tikai izteiksmīgas lelles, bet arī tiks izmantots ēnu teātris, kas ”tajā visā dara plašāku, dziļāku skatu, uzburs Baigo biezokni”. Un Baigajā biezoknī ir izcilas peļķes, pūce rīko tējas dzeršanu, tajā dzīvo raibu raibā kompānija.

Uzvedums pieskarsies tādām tēmām, kā draudzība, attiecības, cieņa u.c. Tā būs paredzēta pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Mūziku izrādei radījis Kristaps Krievkalns, bet lelles māksliniece Gita Peta.

Tā kā pastāv iespēja, ka jauniestudējumu nevarēs rādīt klātienē, māksliniece galvenos varoņus radījusi skulpturālus, ar smalkām niansēm. ”Izrādē tik daudz smalkuma nevar pamanīt, bet ekrānā gan, ekrāns visu palielina,” īpašās tehnikas izvēli skaidroja L. Kirmuška.

Dīvaini spēlēt tukšai zālei

”Esmu ļoti priecīga, ka varu ar Lailu strādāt, viņa liek pieiet radoši, izkāpt no saviem rāmjiem, meklēt mākslinieciskos risinājumus, kādus mēs neizmantojam ikdienā, liek domāt savādāk,” par darbu ar režisori saka aktrise Vija Mežale, kuras rokās atdzīvosies arī izrādes galvenā varone Ežumilla.

V. Mežale smaidot saka, ka, ieraugot lelli dzīvajā, izrādījies, ka tai ir pavisam cits raksturs, nekā pašai bijis sazīmēts galvā, izlasot grāmatu. Tā ka atklāšanas prieks par to, kāda galvenā varone beigu beigās veidosies, vēl tikai priekšā. Taču mežlaumiņai patīk lēkāt pa peļķēm, ķemmēties ar ezi, rakstīt dienasgrāmatu.

Aktieris Ingars Gudermanis ar L. Kirmušku sadarbojas pirmo reizi, un viņš novērojis, ka viņa ir režisore, kurai ir skaidrs, ko viņa grib. Kolēģe Inga Dzintare papildina, ka režisore

”iedod skeletiņu, un tu pats vari to apdzīvot”. ”Taču viņa stabili zina, uz ko ejam, un tā ir ļoti burvīga īpašība.”

”Man radošais process patīk, un vienmēr kaut kas jauns ir interesants. Forši, ka darbs top kopā, ka piedalās visi,” novērtē I. Gudermanis, bet vēl patīkamāk būtu, ja ļautu izrādi rādīt dzīvajā, nevis videoformātā. ”Protams, var smuki uzfilmēt, bet dzīvē ir dzīvē. Spēlēt tukšai zālei ir diezgan dīvaini,” viņš atzīst, bet arī samiernieciski turpina, sakot, ”kas jādara, jādara”. ”Ir jādzīvo līdzi laikam un jāmainās, varbūt tā ir nākotne. Nekas tik ātri nebeigsies.”

Taču reizē, viņaprāt, tā esot ”slidīga” situācija, jo cilvēki var iesēsties mājās un vairs pat īsti negribēt nekur iet. ”Mēs nevaram sūdzēties, tfu, tfu, tfu, uz vietas izrādes notiek, ir normāli, bet, pabraucot īsu brīdi ārpus Liepājas, zālē bija ļoti maz cilvēku, it īpaši uz tādām izrādēm, kuras bija apmaksātas un bija vienkārši tikai jāatnāk.”

Savi skatītāji arī ārpus Latvijas

”Man cerību vieš tas, ka bērni nav tādi, kas sēž mājās, pat ja vecāki negribēs nākt, bērns būs tas, kurš viņu izvilks ārā,” savukārt paļaujas Liepājas Leļļu teātra valdes locekle Lelde Vīksna.

Jaunās izrādes tapšanu izsludinātā ārkārtējā situācija neietekmējot, jo profesionālie teātri mēģinājuma procesu drīkst turpināt. Pārējie leļļu teātra darbinieki gan strādājot attālināti – birojs, grāmatvedība, arī pati L. Vīksna. Ja mēģinājumos nepieciešama skaņu, gaismu puišu palīdzība, tad viņi uz to brīdi pieslēdzas.

L. Vīksna apstiprina – darba formas maiņa šobrīd grūtības jau vairs nesagādāja, ņemot vērā, ka šī nav pirmā reize, kad nākas pielāgoties. ”Bijām tam absolūti gatavi,” papildina leļļu teātra sabiedrisko attiecību vadītāja Ieva Hmieļevska.

Tas esot minūšu jautājums, pāriet strādāt attālinātā režīmā. ”Mums paralēli klātienes izrādēm visu laiku ir bijuši digitāli pieejams noteikts izrāžu loks, – gan ”Biļešu paradīzē”, gan arī ”TET” videonomā.”

Izrādes tiekot filmētas nu jau kādu laiku – pusotru gadu vai divus. Atsevišķas izrādes, kas tapušas kovida laikā, uzreiz jau pielāgotas, domājot par digitālo vidi, piemēram, Ģirta Šoļa ”Mazais cilvēks”. ”Taču ir pāris izrāžu, ko nav iespējams rādīt digitāli, kā, piemēram, ”Es un mana mamma”. To nevar nodublēt nekādā veidā, ne tuvu klātienes izrādei,” saka I. Hmieļevska, skaidrojot, ka tā ir 20 minūšu gara izrāde, auditorija ir bērni, sākot no deviņu mēnešu vecuma. ”Tā ir pirmā izrāde Latvijā, kas ir domāta mazuļiem.”

”Rūgtums ir par to, jo izskatās, ka jau otro gadu Ziemassvētki būs attālināti. Mēs vēl ļoti ceram, ka kaut kas mainīsies. Ziemassvētki vienmēr ir tas, ko gaida gan bērni, lai nāktu pie mums, gan mēs paši. Korporatīvie pasākumi iepriekšējos gadus devuši lielākos ieņēmumus tieši pēdējā ceturksnī,” neslēpj L. Vīksna un min vēl kādu būtisku niansi no cilvēcīgās puses:

”Mēs jau varam ražot izrādes digitāli, bet… Aktieri tā atplaukst, kad ir izrādes klātienē! Tā ir pilnīgi cita enerģijas apmaiņa. Un savukārt bērni pēc izrādes dodas prom ar starojošām sejām.”

Lai arī pandēmija leļļu teātrim savā ziņā likusi attīstīt savu digitālo platformu, kuras agrāk nebija, klātienes izrādes un tikšanās ar skatītājiem ir lielākā burvība. ”Bet labi, ka vismaz tādā veidā varējām un varam turpināt strādāt, un nofilmētās leļļu izrādes saglabāsies vēsturei.”

Turklāt ar digitālajām izrādēm izdevies sasniegt publiku, kas ir ārpus Latvijas. Ir pat bijuši vairāki pasūtījumi no latviešu skoliņas Stokholmā, ir bijuši pieslēgumi no ASV, tādējādi auditorija no lokālas paplašinājusies uz globālu, par ko liepājniekiem liels prieks.