“Tā ir visai ģimenei”, viņa saka, aicinot mammas, tētus, vecvecākus ne tikai atvest bērnus, bet arī pašiem noskatīties. “Ieguvēji būs visi!”

Izrāde, kas veidota pēc Daniela Defo darba “Robinsons Krūzo” motīviem, ir par vienatni, saka A. Priedīte.

Viņa turpina: “Jautājums, kā tu tiec galā ar dzīvi, kad paliec viens. Daudzi vecāki baidās par saviem bērniem – kas ar viņiem notiks, kad viņi paliks vieni. Bet viņi tiek galā, citādāk, nekā mēs sagaidām, bet tik un tā tiek galā ļoti labi.

Izrādē varonis risina problēmas, ar kurām saskartos ikviens, ja būtu jāizdzīvo bez vecākiem, bez sabiedrības, bez civilizācijas.”

Iestudējumā darbojas tikai divi aktieri: Robinsona lomā iejūtas Andris Zeļonka, un kopā ar viņu spēlē Inga Dzintare vai Ilze Jura.

Izrāde veidota kā dialogs starp Robinsonu un vēl vienu varoni, kurš maina savu identiāti – ir epizodes, kad tas ir Piektdienis, ir arī tādas, kad tas ir Robinsona otrais es vai arī kāds tārpiņš vai kukainis.

Teksta ir ļoti maz, komunikācija pamatā notiek kustību formātā.

Uz jautājumu, kādēļ tā, A. Priedīte atbild, ka to var skaidrot dažādi: “Robinsons bija viens uz neapdzīvotas salas, viņam nebija, ar ko sarunāties. Un es arī neredzu nekādu vajadzību pēc teksta. Man ir interesanti strādāt ar aktieriem šādā veidā, jo aiz teksta ļoti bieži var viegli paslēpties. Man šķiet, ka teksts tikai traucētu.

Šāda izrāde ir universāla jebkurai auditorijai, jo vairs nav svarīga valoda, kādā auditorija runā savā ikdienā. Līdz ar to izrādi var spēlēt praktiski jebkam.”

Scenogrāfijā vērīgākie skatītāji atpazīs kaut ko no “Sirēnas dziesmas” – tā ir Aigara Ozoliņa radītā vērienīgā konstrukcija, kas arī “Robinsonā” atradusi vietu.

“Jā, mums ir bezatlikumu scenogrāfija jeb zero waste, un mēs plānojam ar dažādām modifikācijām tajā spēlēt vēl un vēl. Manuprāt, ir ļoti forši, ka scenogrāfija un tas, ko tajā var darīt, ir labi saprotams,” uzskata režisore.

Mūziku izrādei sarakstījis Roberts Dinters, tā bijusi viņa pirmā pieredze komponēt bērnu iestudējumam. “Tas ir citādāk, jā,” viņš apstiprina,

“pirmā iecere bija mazliet citādāka, mazliet smagāka, ja tā varu teikt. Bet es ļāvos procesam. Un man šķita, ka ir jābūt tā, kā ir tagad.”

R. Dinters baudījis ik mirkli, sacerot mūziku izrādei. “Mērķis bija, lai tā būtu kā trešais spēlētājs, ne pārāk uzbāzīga, nenomāktu aktierspēli. Ja ir vēlme, skatītājs var klausīties un sekot mūzikas stāstam, kas papildina darbību. Tāds bija mans nodoms.”

R. Dinters būtu gatavs iesaistīties vēl kādā šādā piedzīvojumā. “Jā, es ceru, ka šī nebūs pēdējā pieredze. Es nācu ar atvērtu prātu, un pagāja kāds brītiņš, kamēr sapratu, ko un kā vajag. Domāju, ka nākamreiz jau būšu mazliet labāk sagatavojies bērnu auditorijai, un kas ir savādi –

man pašam ir trīs bērni, bet tikai tagad sapratu, ka vairāk jāpapēta, ko viņi mājās klausās. Šī man pašam bija ļoti interesanta pieredze, kas izvilka apvāršņos, kur nebiju paviesojies.

Man ļoti patika.”

Jūtot līdzi galvenajiem varoņiem, izrādē iespējams izdzīvot plašu emociju gammu, tai skaitā skumjas, piemēram, brīdī, kad Robinsons sauc mammu, bet viņa nenāk, vai, kad ir ļoti izsalcis un atrod mazu kripatiņu ēdamā, tieši vienas dakšiņas izmērā, un to ar lielu baudu notiesā.

“Man šķita ļoti svarīgi, ka bērni redz dažādas emocijas, arī vientulību. Ja tu visu laiku dzīvo pozitīvā uzstādījumā, ka nevajag bēdāties, jāsaņemas, esam visi priecīgi, ignorējot bēdīgo vai grūto emociju daļu, tad brīdī, kad tās neizbēgami pienāks, ar tām netiksi galā. Šeit bērni redz, ko ar to darīt,” izvēli pamanto A. Priedīte.

Izrāde “Robinsons” Liepājas Leļļu teātrī oktobrī būs skatāma arī 15. un 22. datumā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.