Piektdien, 11. decembrī, plkst. 16 Liepājas muzejā, Kūrmājas prospektā 16 atklās mākslinieces Laines Kainaizes personālizstādi “Mans gars gavilē Dievā”, kas sasaucas ar Adventa laiku un Ziemassvētku tuvošanos.

Māksliniece ir rīdziniece. Profesionālo izglītību viņa guvusi, no 1973. gada līdz 1980. gadam studējot Latvijas Mākslas Akadēmijas Glezniecības nodaļā. 2001. gadā  iegūts Mākslas maģistra grāds. Izstādēs Laine Kainaize piedalās kopš 1979. gada. No 1982. gada viņa ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre.

Kopš 1987. gada māksliniecei notikušas  personālizstādes Rīgā, Madonā, Limbažos, Talsos, Kandavā, Alūksnē, Salacgrīvā, Jūrmalā, Tukumā, Jaunpiebalgā, Jelgavā, Dobelē, Liepājā, vairākās Lietuvas pilsētās, kā arī Bonnā Vācijā, Odesā Ukrainā.

Darbi izstādīti Latvijā, Lietuvā, Ukrainā, Gruzijā, Uzbekistānā, Krievijā, Somijā, Vācijā, Francijā, Anglijā, Indijā, ASV. Tie atrodas Latvijas un Krievijas Mākslas fondu kolekcijās, privātkolekcijās Latvijā, Čehijā, Vācijā, Francijā, Anglijā, ASV.

Māksliniece Strādā eļļas tehnikā, akvarelī, zīmējumā un veido grāmatu ilustrācijās.

Pati par sevi Laine Kainaize raksta: ” Kodols. Dziļums. Teikt redzamo. Caur redzamo neredzamo teikt, Mirkli vai ilgumu satvert, ietvert, uzgleznot.

Darbi rodas no tiešas darbošanās dabā (ārā, pilsētā, jūras malā, uz kuģa, studijā, kūtī, uz vējdzirnavu jumta, cilvēkiem pa kājām maisoties, uz ielas un ne tikai), un kad tā un citādi pilna galva ideju samalta, nāk to (ap)vienošana jaunā darbā.

Kopideja dzimst zibenīgi, uzreiz un paliek nemainīta līdz paraksta pēdējam burtam. Šo darbu realizācija notiek vienatnē, noslēgtībā. Vienā variantā. Manas kompozīcijas.

Gleznoju ar eļļas krāsām uz audekla ar otu, špahteli, pirkstu, lupatu. Reti ir akvareļi vai zīmējumi ar tušu, zīmuli, flomāsteri.

Vienā gleznā var būt maigas, tuvinātas, caurspīdīgas vietas un turpat blakus asi, cieti, biezi, stingri uzlicieni.

Ir ātri darbi, bet pa lielākai daļai gargabalnieki – ilgākā laikā tapuši.

Parasti strādāju pie 3 – 5 darbiem vienlaikus, pa brīžam uzsākot arī ko jaunu. Un pievelkot astes. Vēlajiem. Es komponēju un pieblīvēju visus stūrīšus ar krāsu. Bez sava līdzsvara nav miera. Es varu sajūsmināties, satraukties, noņemties ar mazu krāsu pleķīti līdz tas ieguvis, manuprāt, īsto vietu uz audekla.

Kad strādā no dabas, tā palīdz, uzlādē, teic priekšā, rāda ceļu, bet, jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk gribas izpausties kompaktāk, lakoniskāk, blīvāk.

Manos darbos maz gaistošā, nenoturīgā, nenoteiktā, aizplīvurotā.

Pamīšus strādāju gan pie maziņiem formātiem, gan arī paplašinot robežas.

Man ir ainavas (zem debesīm – jūra, zeme, lauki, akmeņi, koki, pilsētas, baznīcas, ielas, jumti, upes, ceļi pilni visādu noskaņu un radību), akti, portreti, it kā klusās dabas un visu pārējo varētu saukt par kompozīcijām.

Manām nekustīgajām bildēm ir vajadzējis samērā daudz kustības, lai tās taptu.

Esmu vēl no tiem, kuri ar krāsu kasti un audeklu saini nesas uz kādu Latvijas vietu, lai uzvilktu nedaudz līniju un aizmālētu pat ne visu audeklu ar krāsu pleķīšiem.

Pa riktīgam mostos uz darbošanos pēcpusdienā, pievakarē un tad līdz pat saules rietam.

Tīk plenēri, sauc ceļi, aizrauj cilvēki, aicina nezināmais.

Visvairāk Latvija – Kurzeme, Vidzeme, Sēlija. Ceru, ka ar Zemgali un Latgali vēl ne reizi vien radoši tikšos.

Zemes aiz Latvijas – Itālija, Norvēģija, Spānija, Francija – arī ir ar mani runājušas, uzjundījušas ko nepieredzētu, ko atšķirīgu.

Gleznoju vai nu dabiskās vides trokšņos, skaņās, vai pie mūzikas, vai arī iedziedu savus gara bērnus.

Man ļoti patīk gleznot. Tas dzen. Ir saistoši – tā ir bauda un vēl vairāk. Gleznošana mani ir apbalvojusi ar atklāsmēm, cilvēkiem, vietām, notikumiem, iekšējo un ārējo kustību, pilnības un laimes izjūtu.

Gleznojot es attīros un piedodu sev. Uzņemu jaunu sparu un tikai caur praktisku darbošanos radu atkal enerģiju.

Gleznošanā es paslēpjos, noslēdzos no citiem, atbrīvojos, piepildu sevi, uzticos sev, attaisnoju sevi.

Nereti, kad redzu, cik maz izdarīts un cik tas tāls no netveramā ideāla, nāk pilnīgs izmisums.

Satrauc, ka darbi netiek līdz manām sajūtām, atziņām, atklātām sakarībām.

Man gribētos darbos dziļumu, spēku, prieku. Visa paplašināšanās sākas no iekšienes un tad arī  ārnotikumi, lietas, esības tevi uzrunā un apstādina punktā, kuru tu satver un atrodi formu, kā uz plaknes to attēlot.

Ar to dalīties ar citiem, bet sevi iepriecināt ar jaunu audeklu. …Dziļums. Kodols. Glezna.”

Liepājas muzejs

L. Kainaize. Mans gars gavilē Dievā. 2003. gads

L. Kainaize. Aglona – 15. augusts. 2007. gads

L. Kainaize. Kalns naktī. 2009. gads