Izstādē izcelta bērza tāss simboliskā nozīme un vēstuļu rakstīšanas fenomens kā garīguma praktizēšanas veids nebrīves apstākļos Gulaga nometnēs un nometinājuma vietās Sibīrijā laikā no 1941. gada līdz 1965. gadam.

Izstādes “Sibīrijas vēstules” simbols ir bērzs.

Otrā pasaules kara gados, kad valdīja totāla nabadzība, nometnēs ieslodzītajiem vai piespiedu kārtā uz attāliem Sibīrijas rajoniem pārvietotajiem cilvēkiem bērza tāss bija vienīgais pieejamais materiāls, uz kā rakstīt vai no kā izgatavot traukus vai apavus.

Ar bērza tāsi aizklāja caurumus būdās, ko sauca par barakām, izklāja guļvietu. Bērza tāss arī atgādināja par Dzimteni.

Dzejnieks Aleksandrs Pelēcis, kas pavadīja Gulagā 23 gadus un 9 mēnešus, rakstīja: “Bērz, aizdod man tāsi, kad Dzimtenei atvadas māsi..”

Šēniņa atgādina, ka

vēstules bija vienīgā trauslā saikne starp tuviniekiem dzimtenē un izsūtījuma vietās Krievijā.

Pēc Otrā pasaules kara, kad papīrs bija pieejams, vēstules uz bērza tāss tuviniekiem un draugiem ieguva īpašu simbolisku nozīmi.

Tieši tāpēc izstāde ir iekārtota kā bērza birzs. Tā veido apli. Tā ir kā simboliska bērzu birzs, kurā apmeklētājs var ieiet iekšā un justies viens. Būt pats, sajust bērzu maģiskumu, pārdomāt zināmo un redzēto. Simboliskajai bērzu birzij var apiet arī apkārt.

Katra koku grupa ir saistīta ar kādu stāstu. Tas ir stāsts par deportācijām, par nacionālās neatkarības kustības dalībniekiem, par Latvijas valstiskās neatkarības idejas nesējiem un viņu ģimenes locekļiem, kas bija traucējoši okupācijas varām un tāpēc represēti, izstādes saturu atklāj muzeja vadītāja.

Šajā stāstā iezīmētas tādas tēmas kā 1941. un 1949. gada masu deportācijas, deportēto un sodīto vīriešu izdzīvošana nometnēs, deportēto ģimenes locekļu – sieviešu, bērnu un vecu cilvēku – necilvēcīgi smagais darbs un izmisīgā cīņa par savu bērnu veselību un izglītību, par atgriešanos dzimtenē. Bērza koka stendu pamatnes, vitrīnas, pat bērza koka sēžamie.

Bērzs ir šīs izstādes būtiskākais tēls.

Izstādes 12 stendos ir fotogrāfijas un citāti no bērza tāss vēstulēm. Izstāde veidota kā tāds simbolisks sarunu aplis. Apmeklētājs var apstāties pie katra stenda, vai izvēlēties to, kas viņu uzrunā vairāk, un iepazīt konkrētu dzīvesstāstu.

Jau 15 gadus strādājot ar vēstulēm uz bērza tāss, izstādes kuratore Agrita Ozola meklējusi atbildes uz jautājumu: kas Gulaga nometnēs ieslodzītajiem un deportētajiem deva spēku. Atbilde ir izstādē.

Tā bija nepārvarama vēlme atgriezties Latvijā, savā dzimtenē.

Vēstules un to rakstīšana, domāšana, sava garīguma uzturēšana, bija galvenais spēka avots. Rakstīja, lai izdzīvotu, lai neaizmirstu, lai saglabātu pretestības garu, lai saglabātu savu patību, lai mīlētu, lai mūsu valsts un tās stiprās dzimtas turpinātos, lai noturētu Latvijas spēku un vērtību – valstisko neatkarību, uzsver Ozola.

Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss ir iekļautas UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.

Izstādi sagatavoja Tukuma muzejs sadarbībā ar desmit citiem Latvijas muzejiem, kas glabā vēstules uz bērza tāss.

Šī izstāde ir eksponēta gan Latvijā, gan arī Francijā, Strasbūras nacionālajā un universitātes bibliotēkā.

Izstādi papildina izstādes kuratores Ozolas sagatavota grāmata “Sibīrijas vēstules”, kurā ir gan vēstuļu teksti oriģinālvalodās un tulkojumā, gan vēstuļu autoru likteņstāsti un vēsturiskas fotogrāfijas.

Izstādes publicitātei izmantota Lietuvas Okupāciju un Brīvības cīņu muzeja fotogrāfija, kurā redzami deportētie latvieši un lietuvieši Zavodovkas mežsaimniecībā, Krasnojarskas apgabala Nižnijingašas rajonā 1952. gada 1. martā.

Izstādes atklāšanā piedalīsies Tukuma muzeja direktore un izstādes kuratore Ozola.