”Apraksti ir ļoti skaisti, teikumi veidoti diezgan sarežģīti un grūti, līdz ar to tik viegli galvās nedevās.” Kolektīvs bijis priecīgs savas pasakas beidzot izstāstīt skatītājiem, ko līdz šim traucējuši pandēmijas dēļ noteiktie ierobežojumi.

Ir apritējuši divi gadi kopš šī uzveduma nenotikušās pirmizrādes, kas bija iecerēta kā veltījums dižā pasaku meistara 140. jubilejai. ”Kā jau visi amatierkolektīvi, arī Liepājas Tautas teātris smagi izjuta šos divus gadus, kas ietekmēja arī izrādes sākotnējo ieceri,” atzīst I. Kalnarāja, taču tas nebūt nenozīmējot, ka šis laiks pagājis ”pa tukšo”.

”Izmantojot atļautās un pieejamās metodes, turpinājām darboties. Sanācām pa divi, pa četri. Visādām peripetijām izgājām cauri,” viņa atminas

un neslēpj, ka no ieilgušās izrādes gatavošanas bija nogurusi gan pati, gan aktieri. Tāpēc martā uztaisījuši koncertuzvedumu ”Kā kutēja dvēsele” ar Olafa Gūtmaņa dzeju, lai ”būtu kaut kāda pārmaiņa”.

Skatītāji pēc vairāk nekā pusotra gada publiskās uzstāšanās pārtraukuma varējuši atkal novērtēt Tautas teātra aktieru sniegumu, bet paši aktieri – satikt publiku, pēc kā bija patiesi noilgojušies. I. Kalnarāja smaidot saka, ka ”man ir tā nelaime, ka gribu iesaistīt visus”, tāpēc ņēmusi K. Skalbi, lai katram aktierim būtu viena liela, skaista pasaka. ”Lai katram ir iznāciens,” viņa smaidot pauž.

Raksturojot galarezultātu, režisore teic, ka nekādu sarežģīto dramatizējumu neveidojuši. ”Mums tas ir vairāk stāstījums, ieejot tēlos. Bez liekām darbībām, bez liekām mizanscēnām.”

I. Kalnarāja izvēlējusies kopskaitā deviņus ”pasaku ķēniņa” darbus. Teju visiem zināmo ”Kaķīša dzirnavu” un ”Pasakas par vērdiņu” gan tur neesot. ””Dvēseļu mežs”, ”Gulbju jaunava”, ”Kā Jānis brauca nezināmo meklēt”, ”Dzeltenais putns”,” dažas uzskaita režisore, ko no bagātīgā rakstnieka mantojuma paņēmusi.

”Tas ir uzvedums pieaugušajiem par dzīves vērtībām, bet jo īpaši – par mīlestību un iejūtību, par otra cilvēka sadzirdēšanu. Briesmu stāstus nestāstījām. To mums dzīvē apkārt ir pietiekami.”

Jānis Muižnieks, kurš Tautas teātrī spēlē jau 13 gadus, norāda, ka katram skatītājam domāto vēstījumu ar ”karoti iekšā neieliesi”. ”Viņam pašam par visu redzēto jāpadomā,” uzskata pieredzējušais aktieris. Turklāt katrs jau no izrādes sev paņems ko citu. ”Kaut ko tāpat vien Skalbe nebūtu sarakstījis. Zemteksts visam apakšā ir,” spriež J. Muižnieks, kuram šajā izrādē atvēlētas pat vairākas lomas. ”Galvenais, ka izrāde beidzot izlaista tautās. Cik tad ilgi var ucināt!”

Blakus vecmeistariem izrāde ”Kad koki runāja” dažam bija arī ugunskristības, kā to nodēvēja I. Kalnarāja. Katrīna Ošeniece kolektīvam pievienojusies tikai marta vidū. ”Man vienmēr bijusi vēlme pamēģināt,” viņa skaidroja, ”bet bijis bail to darīt. Kādreiz mana vecmāmiņa Rucavā režisēja amatierteātri. Arī tētis savā jaunībā ar to nodarbojās. Laikam tādēļ man ir interese.”

Pirms izrādes, protams, bijis satraukums, jo ”īsti nezini, ko sagaidīt”. ”Domāju, ka uz skatuves galvenais ir neuztraukties. Nedrīkst par to daudz domāt – to esmu sapratusi. Jāļauj tam notikt, un tad jau redzēs, kā būs.”

Izrādes vizuālo noformējumu un kostīmus veidojusi māksliniece Dace Lanka. Sākotnēji režisore izrādi bija iecerējusi ar audiovizuāliem efektiem. Jauno mediju mākslinieks Māris Dejus gatavotu audiovizuālas projekcijas un skaņu efektus, taču viņš patlaban atrodas apmaiņas braucienā Portugālē. ”Bet viņš mums palīdzēja, idejas mēģinājām realizēt,” teic I. Kalnarāja.

Visticamāk, izrāde ”Kad koki runāja” tiks atrādīta arī amatierteātru iestudējumu skatē, kas ieplānota jūnijā. ”Tas ir atkal viens smags posms. Tie teātri, kas grib skatēs vinnēt, strādā ar mazāku sastāvu, jo tā ir vieglāk,” smaidot skaidro režisore. ”Man aktieru ir daudz, līmeņi viņiem ir dažādi. Bet mums gribas spēlēt, mums patīk šis darbs.”