liepajniekiem.lv
Šonedēļ paziņoja, ka aktrisei pasniegs balvu “Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā”, un viņa jau tagad satraukta par to, ko teiks uz Dailes teātra skatuves “Spēlmaņu naktī” 23. novembrī.
Kāds augšā stāv mums blakus
“Es esmu ļoti emocionāla. Kad man pasniedza Atzinības krustu, blakus sēdēja sieviete, kura teica, ka šausmīgi uztraucas. Es arī! Viņa – nu, ko tad jūs, jums taču nav ko uztraukties…
Eju pie Valsts prezidenta, ir tāds kreizī uztraukums! Knapi izdvesu paldies. Man tagad šausmīgi būs jāsaņemas,”
spriež A. Karele.
Tiekamies ar mākslinieci pēc viņas novadītas ekskursijas skolēniem. Gan šajā darbā, gan teātra arhīvā viņu ieveda teātra vēsturnieks Zigurds Akmentiņš.
Aktrise atzīst, ka iesākusi to darīt negribīgi, taču tagad ir gandarījums, jo šeit paldies pasaka uzreiz, mazās meitenes pat apķer un samīļo. Lai cik sevi atdotu uz skatuves, pēc priekškara aizvēršanās tā nenotiek.
Teātra arhīvā A. Karele palīdz teātra kritiķiem un muzejniekiem atrast vajadzīgo informāciju. Saviļņojoši skatīt fotogrāfijas no izrādēm, kurās spēlējusi, un dažkārt nobirst asara par tiem, kuru vairs nav šai saulē.
“Teātris ir visa mana dzīve,”
A. Karele nesen teica sarunā ar Nacionālā teātra aktrisi Madaru Reijeri televīzijas raidījumā “Teātra garša”.
Kad 57 gadu vecumā bija obligāti jāiet pensijā, māksliniecei bija ļoti grūts periods.
“Pensija maza. Tu vēl esi jauns un vari, bet nāk jaunā paaudze, ir cits repertuārs. Nenormāls periods tas bija. Tas ir pāri un pazudis. Liktenis, ka mani uzaicināja Akmentiņš.
Es izkārpījos. Kāds tur augšā stāv blakus mums. Ja tu neesi galīgi briesmonītis, tad viņš palīdz,”
zina aktrise.
Karaliene – tā A. Kareli nosauc jaunā kolēģe Kintija Stūre, feisbukā daloties ar ziņu par piešķirto balvu. “Aina ir sievišķības iemiesojums. Ar to es domāju kā iekšiņu, tā āriņu,” viņa saka.
“Ainai piemīt mātišķs siltums – katrs savējais tiek laipni un sirsnīgi sveicināts un skauts. Viņai piemīt elegance un šarms. Arī ārkārtīgi liels dzīvesprieks – nereti viņa piemiedz ar aci, tā atgādinot par šo prieku arī citiem.
Un visam pāri – Aina glabā un nes ļoti stipru mīlestību pret Liepājas teātri.”
Ja teātra zinātniecei Edītei Tišheizerei vajadzētu atrast vienu vārdu A. Kareles daudzo lomu apzīmēšanai, tas būtu “sievišķība”: “Sievišķība visplašākajā amplitūdā – sākot ar trauslām meitenēm un visādām princesēm, beidzot ar padauzām, karalienēm un trakām večām, sākot ar maigu pakļāvību, turpinot ar galēju pazemību un beidzot ar traku grimšanu grēkā vai uzvarošu sava spēka apziņu.”
Īpaša nozīme A. Kareles radošajā mūžā bijusi Oļģertam Kroderam.
“Viņa ir ārkārtīgi emocionāla aktrise. Tādu aktrišu nemaz nav tik daudz.
Aleksandru L. Helmanes “Lapsēnos” viņa kā iesācējaktrise toreiz, 1962. gadā, nospēlēja ģeniāli,” izcilā režisora teiktais A. Kareles dzīves un darba jubilejā 1992. gadā citēts “Kurzemes Vārdā”.
Pēc tam O. Krodera iestudējumos tapušas nopietnas dramatiskas lomas.
Vīnu un uguni!
E. Tišheizere uzsver, ka loma, kas visprecīzāk izsaka pašas aktrises personību, tapusi Valda Lūriņa iestudētajā “Šveikā” – daiļā, par spīti karam un briesmām, bezrūpīgā Vendlera kundze, kurai, grābjot pilnām saujām aizliegtu mīlu un citas baudas, bija divi kaujas saucieni: “Vīnu!” un “Uguni!”
“To reibinošo dzīves prieku un temperamentu Aina nav pazaudējusi nekad,” viņa saka.
V. Lūriņš aktrisi nodēvējis par vienu no saviem talismaniem. Tagad viņš saka – Aina ir viena no saulainākajām parādībām latviešu teātrī, kura prot priecāties arī par citu veiksmēm.
“Savā garajā teātra distancē viņa, protams, ir piedalījusies arī izrādēs, kas nav bijušas veiksmīgas, taču nekad neesmu dzirdējis viņu par to kādu vainojam. Jo teātris ir tikai daļa no dzīves, un Ainīte dzīvi prot baudīt.
Viņā joprojām mīt bērns, kas nebeidz gaidīt brīnumu teātrī, cilvēkos un pasaulē,”
pauž režisors.
A. Karele priecājas, ka pirms 30 gadiem aktrisēm vajadzēja dziedāt “Skroderdienu” uzvedumā un Austra Pumpure viņas mācīja. Tā pati no sevis radās dziedošo aktrišu folkloras kopa “Atštaukas”.
“Mēs visu laiku esam formā. Nākam reizi nedēļā uz mēģinājumu. Nesen bijām Durbē uz Putras svētkiem. Uz to mirkli saņemamies, aizmirstam, cik mums ir gadu. Tas notur, tu nevari sarūsēt, kā sēžot dīvānā,” viņa stāsta.
Starp dziedātājām valda saskaņa no pusvārda, no žesta, jo viņas cita citu pazīst ne jau 30, bet 50 un vairāk gadu. Tāpēc kopā nevar pieņemt nevienu no malas, jo šo sajūtu mākslīgi radīt nav iespējams.
“Atštauku” vadītāja Ināra Kalnarāja raksturo Ainu kā mērķtiecīgu, apzinīgu un visnotaļ dzīvespriecīgu.
“Viņa prot uzmundrināt citus grūtā brīdī, prot runāt ar jebkuru cilvēku. Aina prot peldēt sabiedrībā, kas ne katram kurzemniekam piemīt,”
stāsta kolēģe.
“Atštaukās” Ainas uzdevums ir labi noturēt otro balsi, bet viņa ir ar mieru arī to melnāko darbu darīt – pie “Namīna” sakopšanas. Dzimšanas un vārda dienās Aina izmeklē “Atštaukām” interesantas dāvanas.
“Viņa ļoti lepojas ar dēlu un mazmeitu,” saka I. Kalnarāja.
“Ļoti noņēmusies ar staigāšanu līdz jūrmalai un atpakaļ, kāpj pa kāpnēm, nevis brauc ar liftu.”
Jaunībā A. Karele nodarbojās ar mākslas vingrošanu, aktieru apmācībā bijis daudz dejas un kustības.
“Tagad es eju gar jūras zeltmirdzošo krastu. Ieeju kafejnīcā un paņemu kaut ko ļoti garšīgu. Man ir, kur iet, tas ir Liepājā lielais pluss. Es eju, man vienkārši ir jāiet,” viņa uzsver.
Aktrise mājās cītīgi vingro saskaņā ar fizioterapeita ieteikumiem.
Ainas prieka avoti ir dēls, vedekla un mazmeita. Ļoti patīk aizbraukt uz laukiem, kur dēls uzcēlis mājiņu.
“Vecā siltumnīca sadragāta, kā tāds spoku kuģis. Dēls teica, ka jauksim nost, bet šogad nesanāca.
Man katru gadu bijuši gurķi un tomāti. Izravēju divus kvadrātmetrus un iestādīju trīs gurķu stādus. Man bija raža! Pēdējā bija 20 gurķi! Raids nākamgad labos siltumnīcu un es stādīšu,” sola A. Karele.
Vizītkarte
Aina Karele
- Dzimusi 1942. gada 7. augustā Purmsātu pagastā.
- Pabeigusi Rāvas pamatskolu, Aizputes vidusskolu, Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtu.
- Liepājas teātra aktrise 1961./62. gada sezonā un no 1966. līdz 2000. gadam.
- Dzied Liepājas aktrišu kopā “Atštaukas”.
- Saņēmusi valsts apbalvojumu – Atzinības krustu.
- Uzņemta Latvijas teātra darbinieku Zelta fondā.
- Dēls Raids ir reklāmas speciālists un mākslinieks, vedekla – skolotāja, mazmeita Agate – arhitekte.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
