Prezentējot lugas skici šovasar festivālā “Teātris tuvplānā”, L. Burāne atzina, ka viņai nepatīk rakstīt vienai, labāk ir sadarboties ar komandu, un šajā gadījumā dramaturģe sadarbojās ar pašu R. Blaumani.

“Mēģināju pieiet viņam, izmetot no galvas visu, ko es zināju. Lasīt kopotos rakstus un vilkt kopā, kur ir tēli, kur ir stāsti, kas ļoti organiski dzīvo vienā pasaulē,” lugas tapšanas laikā teica autore.

Režisora virsuzdevums bijis domāt par to, kā mūsu lēmumi neapzinoties ietekmē citu likteņus.

“Tas ļoti raksturo mūsdienas, ka

mēs dzīvojam lielā mērā kā galvenie varoņi savā stāstā, bieži vien nejūtot, kā mūsu vārdi un rīcības cita varoņa dzīvi negaidītos veidos izmaina ļoti krasi,”

pauda L. Burāne.

Mijiedarbība visu laiku pastāv un ir neizbēgama, tā ir bijis Blaumaņa laikā un ir joprojām, uzskata M. Eihe.

“Autora dažādi darbi var organiski savīties kopā. Viņam tie ir stāsti iz dzīves vai tuvu iz dzīves, tie ir konkrēti cilvēki ar konkrētām rīcībām, kurām viņš tikai piedod savu skatījumu, virzienu.

Mēs tagad tos saliekam kopā – ja tas būtu viens liels, ciklisks stāsts, tad kā tas stāstītos,”

saka režisors.

Jauno stāstu veido gan Blaumaņa aprakstītais, gan tas, kas varētu notikt tālāk, kad autors pielicis punktu novelei vai lugai.

L. Burāne meklēja tēlus, kuri atbalsojas vairākos R. Blaumaņa darbos.

“Noveļu “Salna pavasarī” un “Raudupiete” sapludināšana jau ir klasiska. Raudupiete ir centrālais tēls, kas iziet cauri visai lugai. Pārējie ir cilvēki, kuri ar viņu saskaras. Lugā ir tēli un fragmenti no novelēm “Laimes klēpī”, “Nāves ēnā” un citām, no drāmas “Indrāni”.

Ir arī neliels aktieru pienesums – tosti vai bēru runas, kas izriet no viņu tēlu perspektīvas. Mums ar Lailu bija doma, ka aktieri paši tos sagatavo,”

pastāsta M. Eihe.

Vēl izrādē darbojas vērpējas, kas mīt “pārlaikā un pārtelpā, visus notikumus savirpina un izvēlas, ko redzam un ko neredzam”.

“Latviešu valodā,” – režisors nosmaida atbildē uz jautājumu, vai iestudējuma varoņi runā Blaumaņa laika stilā un leksikā vai arī mūsdienīgi. Valodai apzināti ļauts miksēties, brīžiem ieskanēsies arī kādi šodienas notikumi.

M. Eihe uzskata, ka daļa vecvārdu atkal jāievieš, jo tie skan skaisti.

Kāpēc atgriešanās Liepājas teātrī pēc 15 gadu pārtraukuma tieši ar Blaumaņa sižetiem un varoņiem? “Domāju, ka tas saistīts ar laiku, kurā esam.

Mūs atkal apdraud lielvaras, un mums ir vēlreiz un vēlreiz sev jāatgādina, kāpēc eksistējam, kāpēc esam svarīgi kā nācija.

Teātros ienāk ļoti daudz nacionālās dramaturģijas, Liepāja šai ziņā ir flagmanis. Tas ir skaisti. Arī grūti, manuprāt, skatītājam mazliet grūtāk, jo mums patīk iet pa stingru ledu un zināt, uz ko nākam. Taču savulaik arī Blaumaņa katra jaunā luga netika sagaidīta ar aplausiem. Tas ir mūsu uzdevums – pašiem kopt savu druvu,” pauž M. Eihe.

Viņš necenšas šokēt, bet runā par lietām, kas pašam svarīgas, un tādā formā, kas ir vispiemērotākā konkrētam darbam.

Izrādē piedalās Agnese Jēkabsone, Mārtiņš Kalita, Anda Albuže, Inese Kučinska, Agnija Dreimane, Kaspars Gods, Rolands Beķeris, Hugo Puriņš un Armands Kaušelis.

Scenogrāfs Māris Ruskulis, kostīmu māksliniece Inga Siliņa, horeogrāfs Aigars Apinis, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, par muzikālo noformējumu atbildīgs Raimonds Petrauskis.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.