Par grāmatām, par tulkošanu un par Miķeļa Valtera ģimeni piektdien sarunas raisījās Valtera bibliotēkā, kur lasītāji tikās ar retiem Liepājas viesiem – Latvijas pirmā iekšlietu ministra ģimenes locekļiem. Valda Jēkabsone-Valtere ir M. Valtera vedekla, tulkotāja. Savukārt viņas dēls Ilmārs Jānis Miķelis Jēkabsons ir M. Valtera mazdēls, vidusskolnieks.

Iepriekš vairākas stundas abi ciemiņi bija izstaigājuši Liepāju, Valtera bibliotēkas vadītājas Elitas Polas pavadīti. Apskatījuši arī vietas, kur M. Valters dzīvojis un kur saticis savu nākamo sievu Antoniju Jēkabsoni, Ilmāra vecmāmiņu, kura arī ir bijusi liepājniece.

V. Jēkabsone-Valtere tulko grāmatas no itāliešu, nīderlandiešu un franču valodas, vislabprātāk sadarbojas ar izdevniecību “Annele”. “Katra grāmata man iziet caur sirdi un asinīm,” teica tulkotāja. Bērnu grāmatas tulkot savā ziņā grūtāk, jo tajās daudz pasaku elementu un joku. Maizi gan valodu zinātāja pelna vairāk ar dažādiem citiem tulkojumiem, piemēram, no franču valodas uz itāļu vai spāņu valodu. Viņa ir arī tulks (vārdu “tulce” speciāliste necieš ne acu galā), tulko arī no franču uz latviešu un no latviešu uz franču valodu, palīdzot Valsts policijai, muitai, robežsardzei. Darbos bieži vien palīdz viņas pirmā profesija – feldšere, līdz ar to prasmīgāk var iztulkot gan slimību vēstures, gan medikamentu lietošanas instrukcijas un tamlīdzīgi. “Visu laiku mācos, tas ir process, kas nekad neapstājas,” viņa uzsvēra. Pašlaik V. Jēkabsone-Valtere apgūst poļu valodu, jo pašas senčos ir arī poļu saknes.

Savulaik studijas Parīzē, Sorbonnas universitātē, saveda kopā topošo tulkotāju ar Miķeļa Valtera dēlu Andri Jēkabsonu. Viņiem ir divi bērni – Latvijā dzimusī Kaija Jūlija, kura tagad dzīvo Francijā. Kaijas vārdu meitenei devusi vecmāmiņa Antonija, jo ar šo vārdu viņa jaunībā parakstījusi vēstules Miķelim Valteram. Savukārt Francijā dzimušais Ilmārs Jānis Miķelis kopš 12 gadu vecuma dzīvo Latvijā, viņam ir 18 gadu un viņš nes abu savu vectēvu vārdus. Ilmārs, iespējams, no vectēva M. Valtera mantojis ekspansīvu, temperamentīgu raksturu, kurš dažkārt jāapvalda – tā viņš pats izteicās. Abi ar mammu Valdu ģimenē sarunājas gan franciski, gan latviski. Puisim Latvijā patīkot. Bet, kādās gaitās vedīs nākotne – to rādīs laiks.

Ar M. Valteru vedeklai Valdai nebija lemts satikties, toties ar Antoniju, kura nodzīvoja ilgu mūžu, gan. A. Jēkabsone bija dzimusi Sude. Pēc sarunām ar vīramāti V. Jēkabsone-Valtere spriež, ka viņa jaunībā dzīvojusi Rožu ielā. M. Valters un A. Jēkabsone esot satikušies Kūrmājas prospektā pēc kāda koncerta Kūrmājā. Par A. Jēkabsones bērnības un jaunības gaitām un pašas ģimeni Liepājā zināms maz. Uzvārds Jēkabsone ir bijis viņas pirmā vīra uzvārds. Savukārt ar M. Valteru Antonija gan nodzīvojusi kopā garus gadus līdz M. Valtera nāvei, bet abi nav bijuši laulāti, jo M. Valtera iepriekšējā sieva dzīvojusi citā valstī un nebija devusi šķiršanos. Līdz ar to arī uzvārdi ģimenes locekļiem ir dažādi.

Tā kā tikšanās auditoriju bibliotēkā veidoja aktīvi un pastāvīgi grāmatu krātuves lasītāji, izvērtās dzīva un tematiski plaša saruna starp klausītājiem un viesiem. V. Jēkabsone-Valtere teica, ka nekur pasaulē nav tik smalku smilšu kā Liepājā, “pat ne Nicā, kuras tuvumā par visām pludmalēm ir jāmaksā”. Francijā, Nicā, M. Valters pavadīja savas dzīves pēdējos gadus un tur arī apbedīts. Taču Latvijas Ārlietu ministrija pašlaik kārto dokumentus, lai liepājnieku, Latvijas valstiskuma idejas nesēju, valstsvīru, politiķi, diplomātu un dzejnieku varētu pārapbedīt dzimtenē – Rīgā. Kad tas notiks, gan nav zināms.