“Ļoti kolosālas sajūtas. Tu ej ar lepni paceltu galvu,” Liepājas Universitātes tautas deju kolektīva “Banga” dejotāja Dace Zīverte-Liniņa dalās emocijās, stāstot, kā nēsājas pašas rokām gatavotā meitas rota – vainags. Lai arī sadurstīti pirksti, sāpošas muguras un negulētas naktis, – par paveikto ir milzu prieks. Vairākām dejotājām nu ir “āķis lūpā”, un top jau nākamie vainagi.

Jau iepriekš vēstījām, ka Liepājas Universitātes tautas deju kolektīva “Banga” dejotājas (kolektīva sarunvalodā – “liepiņas”) apņēmušās pašas izgatavot sev grezno meitas rotu – vainagu. Izaicinājums bijis liels, ņemot vērā, cik darbs ir laikietilpīgs un grūts. Taču ar uzdevumu meitenes tikušas galā veiksmīgi, un pat ātrāk par nolikto termiņu.

“Tas, kāds būs darba process, nebija paredzams. Sākām darīt, un sapratām, ka mums ir gan pacietība, gan iedvesma,” teic kolektīva “Banga” vadītāja Kristīne Kārkliņa,

kura pati uzmeistarojusi trīs vainagus, un šobrīd strādā jau pie ceturtā. “Tad būs gatavi visi 16, kā gribējām. Četri no tiem būs rezervē.” Kristīne smaidot bilst, ka nu jādomā par papildus tērpu šūšanu, jo tērpi esot tikai 13. “Būs iemesls piešūt trīs klāt.”

K.Kārkliņa stāsta, ka vainagu darināšana ļoti aizrāvusi. “Kā vakarā pēc darba pārrados mājās, tā šuvu. Nevarēju aiziet gulēt, bet, kad gulēju, domāju kaut ātrāk pienāktu rīts un darbu varētu turpināt,” viņa pasmaida par savu jaunatklāto “narkotiku”. “Tas ir tāds neaprakstāms process. Ja agrāk domāju, ka neko tādu nevarētu, tad tagad jūtos par sevi patīkami pārsteigta.”

Bangotāja Karlīna Mikne, kurai vainagu darināšana ir hobijs, uzticēts uzraudzīt darba procesu, sacīja, ka meitenēm gājis veiklāk, nekā sākotnēji domāts. “Kad dara soli pa solīšiem, tad jau sanāk arī tiem, kam parasti nesanāk,” novērojusi Karlīna, un priecājas, – neesot bijis tā, ka jāsēž blakus un jābaksta ar pirkstu. Apņēmīgās rokdarbnieces vairāk komunicējušas attālināti – telefonā izmantota aplikācija vatsaps, kur rakstīti jautājumi, komentāri un sūtītas bildes. “Katrai tagad ir savs lepnums,” Karlīna priecājas par meiteņu paveikto, un bilst, ka ar jau pavisam citām sajūtām dejotājas gatavojas Latvijas simtgadei.

“Mūsu arsenālā no augstajiem vainagiem līdz šim bija tikai Bārtas novada tautas tērpu vainagi, kuri nēsājami tikai komplektā ar Bārtas novada tautas tērpu. Savukārt pats tērps nēsājams ļoti svinīgās un īpašās dejās. Līdz šim dejojot Kuldīgas, Nūrmuižas un Zemgales novadu tautas tērpos, bangotājas iztika ar ļoti vienkāršiem spangu vainagiem,” atklāj K.Kārkliņa, “taču mums ir dejas, kurās ir vēlams svinīgāks izskats. Parasti šādās reizēs meitenes aizlienēja galvas rotas no citiem.”

To, cik lielas izmaksas bijušas Talsu vainagam, K.Mikne nevarēja pateikt, jo aprēķini nav veikti. “Pasūtīts šāds vainags izmaksātu ap 100 eiro. Mums, protams, sanāca lētāk, – tikai tik, cik izdevām par materiāliem. Dārgākais bija vilna un čehu pērles,” zināja teikt Karlīna.

Pirmizrādi “Bangas” liepiņu veidotie Talsu vainagi piedzīvojuši 1.aprīlī Valmierā, uzstājoties koncertā “Labi dejot savējiem”, bet Liepājā galvas rotas izrādītas 22.aprīlī Liepājas deju apriņķa deju kolektīvu skatē.

“Tu ej ar lepni paceltu galvu, un visi atskatās, jo vainags ir jauns, pērles vizuļo,” stāsta Dace Zīverte-Liniņa,

“un citi brīnās, kad sakām, – pašas šuvām. Un tādēļ ir vēl lielāks prieks.” Dace stāsta, ka sākotnēji nav domājusi pievienoties pārējām meitenēm, bet, redzot, cik skaisti viņām sanāk, nolēmusi mēģināt. “Jā, bija brīži, kad nācās paārdīt, jo vainagu gribējās skaistu,” darba procesu nedaudz ieskicē “Bangas” liepiņa, taču ne brīdi neesot gribējies darbu mest pie malas. “Iegāju azartā,” viņa teic. “Nepilnas nedēļas laikā vainags man bija gatavs. Pa vakariem strādāju trīs, četras stundas. Ļoti patika.” Tā kā Dacei vecmamma ir atstājusi mantojumā Vaiņodes tautastērpu, nu dejotāja ir ķērusies pie Vaiņodes vainaga darināšanas. “Miera nav, gribas turpināt,” viņa smaidot saka.

K.Kārkliņa papildina, ka uz deju skati jau paspējušas uzmeistarot arī trīs Zemgales vainagus, kas nepieciešami vienai no skates dejām, un tagad liepiņas ķersies klāt Kuldīgas novada vainagu darināšanai, jo kolektīva tērpu noliktavā rotājas arī Kuldīgas novada tautas tērpi. K.Kārkliņa atzīst, ka šo vainagu darināšana ir bijis pozitīvs sākums, lai tam sekotu tikpat pozitīvs turpinājums.

“Mēs noteikti neapstāsimies pie šī veikuma! Tam noteikti sekos turpinājums.

Un es ticu, ka arī pašas dejotājas tautas tērpu izjūt pavisam savādāk, personīgāk, individuālāk – rodas ciešāka saikne ar tautas tērpu, pašām piedaloties tā radīšanas procesā. Un, kas ne mazāk svarīgi, caur šo radīšanas procesu mēs arī izglītojamies.”