A. Preiss gatavo kristālkeramiku, viņa darbnīca atrodas Skultē. ”Kā viņš to kristālglazūru dabū gatavu, smalki nav stāstījis, taču tur ir ap piecpadsmit ingredientu no dažādām pasaules valstīm,” izstāsta M. Gureckis, kurš ir keramiķa labs draugs un dzīvo kaimiņos – Saulkrastos.

Traukus izgatavojot tradicionāli, bet tālāk apdedzināšanas laikā notiek ķīmisks process, kurā uz tiem izaug kristāliņi – gluži kā leduspuķes uz rūts. Nekad nevarot zināt, kāds būs galarezultāts.

”Klavieres un flīzītes,” – tā I. Kleina raksturo M. Gurecka atvestās gleznas. ”Nē, man ir arī divas jūras,” iebilst mākslinieks,” speciāli Liepājai.” Tomēr šīs ainavas esot viņa fantāzijas, lai arī ar reālām detaļām.

Skaistās mazās flīzītes Marekam iepatikušās senā spāņu pilī. ”Atbraucu mājās, gribas pamēģināt izveidot tos ornamentus. Gribas arvien labāk un labāk, liekas, ka vēl nav sanācis tik labi, un tā turpinās flīžu periods,” viņš atklāj.

Vispār viņam šobrīd esot trīs periodi: flīzes, klavieres un ”vēl viss kaut kas cits”. Klavieres pats nespēlējot, atšķirībā no šaha, kura tēma reiz bijusi skatāma Liepājā. ”Klavieres ir ļoti dekoratīvas. Tās radās no nekā. Sākumā veidoju fonus, faktūras, tad vienā brīdī ieraugi, kas gleznā varētu būt. Tā jau desmit gadus ir klavieres,” stāsta gleznotājs.

Gleznas ļoti labi saderot ar ”Ludviķa” sienu faktūru un toņiem, jo ķieģelis un betons esot ļoti pateicīgs materiāls.

”Optimists kas optimists!” par sevi iesmej M. Gureckis. Braucis uz Liepāju un domājis, ka šinī brīdī ir liela iespējamība, ka atvedi gleznas un aizvedīsi. ”Bet tāds ir tas dzīvesprieks – braukt, taisīt izstādes. Man izstāde ir ļoti svarīga, motivē gleznot. Ja man pēc trim mēnešiem nav izstāde, uzgleznoju divreiz mazāk,” viņš atzīstas slinkumā.