“Ludviķa” saimnieks Aivars Kleins izstādes atklāšanā abas mākslinieces uzreiz nosauc par pārliecinošu duetu. “Citreiz ir divu mākslinieku izstāde, kurā katrs ir pats par sevi, bet šajā gadījumā ir tāda pilnīga simbioze,” viņš teic.

Abas mākslinieces savulaik iepazinušās kādā vides akcijā, vēlāk sākušas strādāt vienā mākslas skolā, un tā arī abu sadarbība aizsākusies.

“Es jau vienmēr esmu tāda mieramika, sēžu mājās un čubinos, bet Dace ir tāds kā kurbulis un saka, ka vajag veidot izstādes.

Viņa ir tāds cilvēks, kas parauj, atrod vajadzības un iespējas. Visas iepriekšējās izstādes ir Daces ierosinājums,” stāsta tekstilmāksliniece Māra Mozgire. “Tas kaut kā ļoti dabīgi notika un kļuva pilnīgi normāli, ka mēs tikai divatā,” piemetina keramiķe Dace Ziemele.

Līdz šim izstādītajos darbos, kad D. Ziemeles melnbaltā keramika izkārtojusies līdzās M. Mozgires krāsainajiem tekstildarinājumiem, vienmēr bijis manāms kontrasts. Šoreiz tas gan ir mazinājies – keramikas izstrādājumos parādījusies arī zilā krāsa un zelta mirdzums.

Mākslinieces atklāj, ka radāmos darbus nekad nesaskaņojot un A. Kleina piesauktā simbioze drīzāk esot “dvēseļu radniecība”, bet tūliņ ar smaidu arī piebilst, ka darbi, kas šoreiz izstādīti, tapuši jau pirms kāda laiciņa, tāpēc katrai no māksliniecēm bijusi nojausma par otras radīto.

“Mēs strādājam katra atsevišķi, bet gan iekšēji, gan krāsu gammā mums viss beigās saiet kopā. Mēs esam iemanījušās visu arī ļoti ātri salikt un uzstādīt,” stāsta D. Ziemele.

Abas mākslinieces kopizstādes rīko jau kopš 2005. gada, bet uz Liepāju savus darbus atbraukušas izstādīt pirmo reizi.

M. Mozgire gan pastāsta, ka ideja par kopizstādes veidošanu vēju pilsētā ir ļoti sena. “Kad Aivaram vēl nebija šis namiņš, bet gan iepriekšējais, man jau tad gribējās, bet viss tā arī palika tajā “gribējās”. Tieši tā sanāca, ka šajā vasarā atbraucām, šeit ienācām un viss ļoti labi sakārtojās,” viņa priecājas.

Arī izstādes nosaukums Liepājai pavisam atbilstošs.

M. Mozgires tekstilizstrādājumos redzama jūra, piekrastes koki, krūmi un pat krāšņas magones. “Daba diktē visu, ko tu laid caur sevi un uzliec uz materiāla. Jūras malā jau arī ir ziedi un koki. Kad tu aizej pa kāpiņām uz tām jūriņām, tad jau kādu puķi arī var saķert, un Liepājai taču patīk magones,” teic M. Mozgire.

Savukārt uz D. Ziemeles darinātās keramikas redzamas zivis un nedaudz pārsteidzošā kārtā arī mežģīnes. “Man riebjas rokdarbi, bet mana mamma bija liela rokdarbniece. Viņa tamborēja mežģīnes, un tos rakstus, ko viņa taisīja, es uzlieku uz šķīvja. Kombinējot kompozīciju, mežģīnes pārtop par tīklu,” skaidro māksliniece.

Viņa saka, ka zivis izstādes kontekstā īpašas ar to, ka tās vienlaikus iemieso gan mieru, gan dinamisku kustību, bet to vizuālajā noformējumā vadījusies pēc izjūtas. “Es vairāk esmu tāda formāla – lieku kompozīciju un skatos, kā uz šķīvja izskatās. No sākuma uzskicēju, bet visa kompozīcija veidojas uz šķīvja – sāku ar vienu malu un tikai beigās saprotu, kā noslēgsies,” stāsta D. Ziemele.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.