liepajniekiem.lv
Absolūtā laimībā
Pirmajā personālizstādē Liepājas muzejā izstādīti beidzamo divu gadu darbi.
Viens no tiem tikai aizsākts un skatāmi fragmenti, tas ir mākslinieka mūžībā aizgājušajam draugam Jurim Kulakovam veltīts darbs “Pumpuru ziedošās pārvērtības”.
“Gatavoju to uz Baltijas stikla mākslas izstādi janvārī, būs kādi pieci metri ar attīstību līdz dzīves nobeigumam,” saka D. Gudovskis.
Vairāki darbu cikli veltīti māksliniekam nozīmīgiem cilvēkiem.
“Šis ir vissvarīgākais atveres punkts manā izglītībā,”
D. Gudovskis pauž par Džordžu jeb Georgu Barkānu, kurš bija pirmais kompozīcijas pasniedzējs mākslas vidusskolā.
“Tekstilmākslinieks, absolūti izcila personība, intelektuālis. Viņam bija arī arhitekta izglītība, mācījies akadēmijā glezniecību un Maskavā pabeidzis angļu filologus. Latvijā faktiski tikai no viņa esmu kaut ko mācījies.
Akvareli mācījuši izcilu meistaru plejāde – Eduards Jurķelis, Juris Petraškevičs, Kurts Fridrihsons –, bet stiklā man tādu nebija, bija švaka lieta.”
Ar G. Barkānu kļuvuši par labiem draugiem, jo saskanēja iekšējā mentālā sajūta.
Strādāt ar stiklu D. Gudovskis mācījies no 15 gadu vecuma, tāpēc tieši tas viņu interesē.
Pēc mākslas skolas beigšanas darinājis pēc pasūtījuma desmitiem kvadrātmetru vitrāžas, bet sapratis, ka negrib divus trīs mēnešus gatavot skices un pēc tam pusgadu strādāt mehānisku darbu.
Pēc tam nav vitrāžai vairs ķēries klāt.
Mākslinieks apgalvo, ka, kausējot stiklu un veidojot darbus, process ir paredzams un apgūtās tehnoloģijas ļauj īstenot visu tieši tā, kā esi iecerējis.
“Cits jautājums, vai rezultāts apmierina. Stiklu var likt uz zāģiem, griezt un no noteiktas stadijas sākt visu no jauna,”
viņš stāsta.
To, ka uguns dara brīnumus, mākslinieks jaunībā pieredzējis Līvānu stikla fabrikā.
“Jaunību pavadīju tikai tā, ka 20 darbi iznāk un es tos izmetu, jo ieplīsuši un citas problēmas. Ir gadījies pāris nedēļas strādāt kāda mākslas fonda darbnīcāsm, un beigās – čiks. Tajā brīdī pieredze ir raudulīga un kaucoša, bet tagad forša,” saka mākslinieks.
Saviem darbiem D. Gudovskis zīmē skices, bet galarezultātā uzzīmētais saglabājas ap 70 procentiem.
“Tur jau tas šarms – šī procesa mainība. Tad, kad daru, esmu absolūtā laimībā.
Tad, kad viss ir beidzies, – paldies Dievam, ka es tos neredzu! Jo pēc dienas vai divām nevaru paskatīties uz saviem darbiem. Man nepatīk. Jo esmu jau izdzīvojis un pārdzīvojis. Process notiek ārkārtīgā emocionālā aulekšu ritmā un tai pašā laikā ar racionālu sajūtu, kontroli.
Esmu Dvīnis, tāpēc varu paiet soli malā un paskatīties uz sevi. Viens saka: “Ir okei!” Otrs: “Pilnīga šmuckaste!”,” mākslinieks gardi smejas.
Tā ir mana asinsrite
D. Gudovskis pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā 30 gadus. Rakstot projektu Sorosa fondam, ieguva līdzekļus un radīja stikla mākslas studiju bāzi.
“Sapratu, ka man laiks tīties prom, jo nesaprotu jauno paaudzi, tās formas un domāšanas estētiku, kur prevalē popkultūra.”
Ka tā būs, viņš nojautis jau jaunībā, jo tēvu un dēlu problēmas pastāvējušas vienmēr.
Paralēli viņš strādāja vēl trijās augstskolās un mākslas vidusskolā.
“Ļoti intensīvi dzīvoju radošo darbu. Kā sešos pabeidzu lekcijas, tā līdz divpadsmitiem naktī strādāju. Sestdienās un svētdienās gatavoju lekcijas, bet vakaros varēju darīt visu ko, neviens mani neierobežoja.
Tā ir tāda verdzība brīvībā,”
atzīst mākslinieks.
Viņš šovasar piedalās Eiropas akvareļu gleznošanas konkursā “Baltic Bridges”.
“Es no 1989. gada piedalos tikai konkursu izstādēs visā pasaulē. Šad tad ir skumīgi, kad mani izmet ārā, jo tur nederu. Ir forši, kad pieņem. Ir bijušas 20 izstādes gadā, tas bija vājprātīgs laiks.
Visi lielie draugi man saka: “Ko tu tur āksties? Nevajag vairāk!” Es saprotu – viņiem tādi uzvārdi, bet nepieņem tajās konkursu izstādēs, viņiem tas rīvē kanti. Es neņemu galvā, vēl pāris gadus to darīšu,” nosmaida mākslinieks.
Pēc četriem pieciem gadiem viņš noteikti palikšot tikai pie akvareļiem, jo zina, ka materiālajā mākslā vairs neradīs neko jaunu.
“Kādreiz domāju – kāda forša profesija! Es taču varēšu līdz beidzamam elpas vilcienam veikt radošus darbus. Taču tā nav, es redzu, ka atkārtojos,” viņš uzskata.
“Mācot augstskolās desmit dažādus priekšmetus, esmu visu laiku bijis atsperīgā neapmierinātībā ar sevi, un tā vajag būt.
Pazīstu mākslinieku vidi – viņi visi ir ģeniāli un apmierināti ar sevi, jo neredz neko vairāk par savu šauro skrējienu. Diemžēl diezgan aprobežota vide,”
viņš pauž.
Mākslinieks lasījis komponista Andra Dzenīša eseju, kurā teikts, ka vajag sev uzdot jautājumu – kāpēc tu to dari?
“Tāpēc, ka nevaru citādi, tāpēc, ka tā ir mana asinsrite. Tā varētu būt pamatota un fundamentāla atbilde, pēc tā vairāk nav, ko piebilst. Tas notur mani prozaiskajā dzīvē virs ūdens,” viņš saka.
Svarīgākā lieta katram māksliniekam ir permanenta intelektuāla attīstība, kas ļauj sajust, kāpēc viņš vispār ir šajā pasaulē.
Starp darbiem ir veltījumi franču komponistiem Olivjē Mesiānam un Erikam Satī. “Man visu laiku darbnīcā skan “Latvijas Radio 3″. Tad, kad viņi sāk runāt superlatīvos un slavēt viens otru, tad es nogriežu un uzlieku diskus,” pastāsta D. Gudovskis.
Bērnībā gājis mūzikas skolā, vēlāk daudzus gadus dziedājis koros, bet tagad paškritika vairs neļaujot.
Māksliniekam ir ieradums ik vakaru izlasīt vismaz pāris lappušu filozofiska teksta. Tas nāk no pusaudža gadiem, kad viņa draugi mācījās Filozofijas fakultātē.
“Dzīvē svarīgas ir divas lietas – vecāki un apkārtne, kas dod iekšējo izglītību,” uzskata mākslinieks.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
