Neērts un ass

Ceļš no Saldus līdz “Virpniekiem” Ādažos ir patāls, tomēr tas izrādās par īsu, lai mājupceļā apdomātu visu sarunu – paaudžu atšķirība traucē nepārprast keramiķa pusvārdus un pauzes. Jādomā arī par likumsakarībām viena cilvēka dzīvē. Un nejaušībām. Par mākslas paģērētu fizisku pārslodzi. Un mākslinieka bezspēcību (bet varbūt izturību) padomju sistēmas “loģikā”.

Latvijas Mākslinieku savienības biedrs neslēpj izbrīnu par manu ciemošanos: “Kāpēc pēkšņi tāda interese par mani?” Atsmaidu, ka līdz viņam atveda pagalam neinteresanta nejaušība, – 2020. gada nogalē viņa vārdu pamanīju reklāmrakstā par kādas Vecrīgas aptiekas 200. jubileju; aptiekas īpašnieki lepojās, ka interjerā saglabāta 1969. gadā izveidota keramikas siena, kuru viņš radīja kopā ar metālkalēju Ināru Gulbi un grafiķi Māri Ozoliņu.

Nolasu fragmentu no “vainīgās” preses relīzes:

“Andrejs Ķiģelis ir spilgta personība, daudz pūļu veltīja keramikas mākslas attīstībai Latvijā. Viņa radītā servīze bijusi ne vienā vien ģimenē Latvijā un tolaik brālīgajās republikās. Viņš ir viens no dārza keramikas aizsācējiem Latvijā, organizējis Kurzemes keramikas dienas.”

“Ak tā?” pabrīnās mākslinieks. Ar tikko nojaušamu smaidu namatēvs aicina apskatīties viņam nozīmīgas fotogrāfijas. Vienā attēlu kaudzītē mirkļi no bērnības un skolas gadiem Saldū. Otrajā – fotogrāfijas, kas atsauc atmiņā notikumus, kuros veidojās mākslinieka A. Ķiģeļa reputācija – allaž tiešu valodu, fiziski apskaužami spēcīgs, garīgi nenogurdināms, pašpārliecināts, ar noturīgiem principiem, nelokāms.

“Šodien raksta, ka Ķiģelis bija spilgts keramiķis, bet manā laikā – ka… Man vienmēr bijusi asa mēle, tās dēļ jau kopš bērnības bijušas visādas problēmas. Neesmu bijis dumpinieks, taču nepatīkams gan. Pirmo darba eksponēšanu atcēla, jo tas neiederoties izstādē. Nākamajās reizēs darbi “nejauši” saplīsa. Gadiem esmu malies kaut kādās dzirnavās… Vissmagāk mala savējie,” keramiķis atmet ar roku un pārtrauc sūkstīties.

Palicis pusvārdā

A. Ķiģelis pieder mākslinieku paaudzei, kura Latvijas mākslu attālināja no nacionālā romantisma un sociālā reālisma un pietuvināja to sirreālismam. Pirms pāris gadiem Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstāde “Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība” rādīja, kā tolaik visu nozaru mākslinieki aizrāvās ar idejiski jauniem virzieniem. Piemēram, keramiķi savus cepļus piepildīja ar dekoratīviem un tēlainiem, nevis praktiskiem darbiem.

A. Ķiģelis priekšroku deva lielformāta objektiem:

“Ko es, spēcīgs vīrietis, ar sīkumiem krāmēšos! Keramika ir viens no smagākajiem materiāliem. Ar rokām bija jāpārmīca visi māla kluči, katrs kādus 50 kilogramus smags!

Fiziski grūta bija arī cepļa piepildīšana un objektu uzstādīšana. Mālā biju brutāls – pilnīgs pretstats savām smalkajām pasniedzējām Mākslas akadēmijā. Kopš pirmās izstādes biju lecīgs mākslinieks, jo aizrāvos ar sirreālismu. Ierastā podniecība mani interesēja tik, lai trenētos un izprastu māla sastāvu.

Radošajā dzīvē esmu daudz izdarījis, tomēr visu nepaspēju pateikt. Visu mūžu eksperimentēju, jo gribēju mālu pilnībā pakļaut savai iecerei. Neizdevās. Žēl, ka rokām vairs nav spēka.

Keramikā strādāju kā latviešu zemnieks uz lauka – nekādas atpūtas, kamēr darbs nav pabeigts. Jo pēc pārtraukuma nevarēju atgriezties tajā pašā punktā, kurā apstājos, – ideja izmainījās, tāpēc darbs zaudēja veselumu, kļuva samocīts.”

Asprātīgs ironizētājs

Fotogrāfijas no Kurzemes keramikas dienām, izstādēm un mākslinieku apspriedēm sarunu biedram rosina divējādas izjūtas. Tās atgādina par laiku, kad viņš jutās gandrīz vai pārcilvēcīgi varošs – ķermenis viegli tika līdzi radošajam “iekšdedzes dzinējam”. Un atsauc prātā dienas, kad vairums cilvēku bija pasīvi. Pat radošajā inteliģencē tikai daži dullie uzņēmās iniciatīvu.

Keramiķis paskaidro: “Mani tolaik tirdīja doma, ka cilvēkiem māksla ir jāredz! Pagastos un mazpilsētās par to bija interese – visas trīs reizes Kurzemes keramikas dienas bija labi apmeklētas. No otras puses, bija kolēģi, kam skauda mana iniciatīva. Bieži iedrošināja draugs, mākslas zinātnieks Jānis Pujāts. Viņam izdevās Maskavā noorganizēt Latgales mākslas dienas, tāpēc nebaidījās no nelabvēlīgi noskaņotiem kolēģiem Latvijā.”

Mākslas zinātniece un keramikas pētniece Veronika Kučinska reiz par A. Ķiģeli rakstīja: “Spilgta talanta iezīme – prast izcelt materiāla un formas plastiskumu, ieceres vēriens. Dekoratīvā plastikā līdzās atraisītām formām un kolorītam reizēm asprātīgi ievīts ironisks motīvs.”

Brīnos – kur gan mazpilsētas puikam tādas dotības? “Viss sākās ar brāķētiem ķieģeļiem! Mani vecāki bija Saldū iecienīti frizieri. Pēc kara viņiem pilsētā piešķīra nelielu zemes pleķi, sākām celt mājiņu. Materiālu un naudas nebija, tāpēc tēvs vietējā ceplī sarunāja brāķētus ķieģeļus, man tie bija jāsalasa un jāatved. Apdauzītu ķieģeļu kaudzē radās pirmā saprašana par mālu. [Saldū leģendārs zīmēšanas skolotājs, mākslinieks Kārlis] Taube reizēm ļāva palīdzēt viņam zīmēt dekorācijas amatierteātra izrādēm. Taube ieteica mani sūtīt uz mākslas vidusskolu Liepājā. Pateicoties talantīgiem skolotājiem, biju aktīvs daudzās jomās un uz mākslu nemaz tā nerāvos.”

A. Ķiģeli liktenis lutinājis, jo arī vidusskolas laiks pavadīts līdzās dedzīgiem un nesavtīgiem pedagogiem. Viņi skolēnus norūdīja pie grūtās ikdienas keramikas darbnīcā. Piemēram, kopā cēla cepli. Vēlākos gados A. Ķiģelim šīs prasmes palīdzēja no nulles izveidot keramikas cehu gan Bolderājas būvmateriālu rūpnīcā, gan kolhozā”Ezerciems”. “Toreizējais kolhoza priekšsēdētājs Alberts Kauls parādīja tukšas garāžas, kuras jāpārbūvē par keramikas ražotni. Patiecoties skolotāju un akadēmijas pasniedzēju iemācītajam, nebija grūti pašam uzmūrēt cepļus, izgatavot podnieka ripas un “salasīt” kolektīvu. Kolhoznieki labprāt pieteicās strādāt keramikas cehā.

Visiem jautāju – vai tev patīk tamborēt? Jo mālam vajadzīga tikpat liela pacietība. Ražojām pārsvarā ziedu traukus un kausus. Modē bija arī velli. Rīgā atvērām keramikas veikalu, tirgojāmies visā Krievijā,” atceras keramiķis.

Viņš esot bijis “caur un cauri praktisks mākslinieks”. Savos darbos pateicis visu, tāpēc skatītājiem tos nelabprāt komentējis. “Jāļauj runāt darbam, cilvēkam nevajag iejaukties šajā stāstā! Tagad mākslā svarīgi tas, cik skaisti un pārliecinoši autors paskaidro savu domu. Tā bija jau manā laikā. Tik daudz gadu pagājis, bet – kas tad mainījies?” keramiķis atvadās ar retorisku jautājumu.