Liepājas Leļļu teātra dibinātājs un bijušais vadītājs Rihards Belte 21.janvārī nosvinēja apaļu 70 gadu jubileju. ”Saistībā ar to, manī radās nostalģiskas pārdomas arī par teātri,” atklāj R.Belte.

Kad 2016.gadā R.Beltem beidzās noslēgtais darba līgums ar Liepājas domi un viņa vietā tika iecelta Lelde Vīksna – viņš intervijā ”Kurzemes Vārdam” teica, ka ”Nervi ir čupā!”. Savukārt šobrīd kungs saka: ”Sirds sāpes nu ir pierimušas, tomēr skatoties uz mūsu Leļļu teātri saprotu, ka labi nav. “Šobrīd Leļļu teātrī ir četras vai piecas izrādes. Kad es gāju prom no teātra, atstāju tur 14 vai 15 uzvedumus, kas turējās repertuārā apmēram desmit gadus. Tagad tas viss ir pazudis. Arī dalība projektos nenotiek, vienīgais, ko var redzēt ir mūsu vecais 2015.gada izveidotais Ziemeļu-Baltijas valstu projekts. Tāpat darbība Jūrmalas bērnu laukumā bija mūsu ikdiena vasarās…”

Pēc darba uzteikuma esot atkopies diezgan ātri un kopā ar sievu Inesi Belti un citiem kolēģiemizveidojis Liepājas aktieru radošo apvienību “Q9”. ”To rosināja mani draugi un kolēģi – Ainars Krūms, Agnese Kuplēna un Normunds Karpičs, viņi nāca pie manis un teica – nu kas ir Rič, kaut ko vajag domāt…” pastāsta R.Belte.

Biedrība aktīvi darbojas jau divus gadus un decembrī aktieri novadījuši 12 pasākumus. ”Lepojos, ka mēs esam spējīgi nodrošināt to pašu izrāžu skaitu, ko šobrīd Leļļu teātris. Lielākoties ceļojam pa Latviju ar izrādēm. Liepājā līdz šim neesam ne uzstājušies, ne īpaši reklamējušies. Šobrīd spriežam par mājaslapas izveidi un kopā ar Agnesi Kuplēnu rakstīsim projektu, lai mūsu biedrība saņemtu vismaz kādu atbalstu. Lielākais jautājums, ar ko šobrīd nevaram tikt skaidrībā, ir – telpas. Spēles laukumu jāizvēlas ļoti racionāli, ir svarīgi, lai tas būtu centrs un tā vieta vairāk vai mazāk ”ostu” pēc mākslas,” par saviem plāniem pastāsta R.Belte.

Pašlaik mēģinājumi notiekot mākslinieku darbnīcā Toma ielā, ko viņam savulaik piešķīra pašvaldība. R. Belte apzinās, ka biedrībai ir grūtāk sevi pierādīt kā stacionāram teātrim, tomēr iedvesmu rodot citu teātru aktivitātēs. Piemēram, ceļojošais teātris ”Maska” esot pierādījis, ka nav nepieciešama milzīga aktieru trupa, arī Liepājas teātrī ir izrādes ar dažiem aktieriem. ”Lietuvā ir kāds vīrs, Armanavičus, 1,9 metrus garš, un viņš spēlē monoizrādes – viena aktiera teātri. Pieiet ar humoru, un sanāk ļoti labi,” pastāsta R. Belte.

Lielākais radošās apvienības trumpis ir tāds, ka aktieri uzved izrādes, kas ir jau gadiem pārbaudītas, ko publika mīl. ”Mums ir gatava izrāde ar ko pavasarī varētu startēt Liepājā – pasaka ”Zaķa kāposti” ar Annas Eltermanes gobelēniem dekorācijās. Turpmāk domājam piedāvāt izrādes arī bērnudārziem. Tas būs ikdienas darbs, bet brīvdienās nobāzēsimies kādā konkrētā vietā, lai bērni var nākt kopā ar vecākiem. Zinu, ka arī folkloras kopa ”Atštaukas” strādā ar lellītēm bērnudārzos. Esmu to redzējis, man ļoti patīk,” plāno režisors. Viņš novērojis, ka mūsdienās bērni ir ļoti mainījušies, tomēr uzskata, ka teātris ir tā vieta, kur jāsaņem mīļums un sapratnes deva: ”Ik pa laikam paskatos multenes, tur tiešām ir daudz agresijas. Es nezinu, vai no tā būs jēga, ja mēs arī teātrī to rādīsim. Ir jāsabalansē.”