Daiļdarbs. Dīvaini, ka bija mirklis, kad gribēju padoties. Pirms tam teicu, ka tikšu galā, bet patiesībā mani no padošanās šķīra tikai viens mazs solītis – maziņš, maziņš. Katrai lietai ir sava robeža, un es gandrīz sasniedzu savējo. Biju tik tuvu, ka jutu Ļaunumu tīksmināmies sejā un Vienaldzību dūdojam ausīs. Gandrīz jau padevos, jo Brīvība teica, ka man vairs neko nevajagot, bet Izmisums kliedza: “PADODIES! Tāpat tu vairs neko nevari.”

Es nobijos, patiešām nobijos.

Sajūta tāda it kā es atrastos viena pati tumšā, tumšā mežā, kur var izšķirt tikai atsevišķus kokus, kur pazūd zeme, bet ir tik miglu sasūkusies sūna, kura sevī slēpj nezināmo. Bija bail spert soli, jo apakšā kas biedējoši nezināms. Tumšs. Celmi kā melnīgsnēji reptiļi ar ļaunumu ņirdza sejā… Es neapzinājos kur atrodos, jo nobijos tumsā. Aizdomīgo klusumu pāršķēla tikai vēl aizdomīgākas skaņas no suņiem vai no kā cita, kurš to lai zina, jo apkārt taču bija tumšs.

Es tik tiešām jau gribēju padoties. Vismazākais vārds dvesa riebumu. Bija grūti sevi savākt, bija. Tad, BĀC!

Brīdis, kad varēju izbaudīt brīvību, ļoti nepieciešamo brīvību. Brīvība deva spēku savākt sevi, sakopties un izturēt. Esmu lepna – Es izturēju! 

DAINA VANAGA

________________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].