– Kā esi iejuties pilsētā, jau ilgāku laiku strādājot teātrī un arī šeit mācoties?

– Pavisam labi. Esmu no Madonas, un jāsaka, ka uz Liepāju pēdējos gadus sanācis vairāk braukt nekā uz dzimto pilsētu.

Uz studijām man nesanāk tik bieži atbraukt, ņemot vērā darbu Rīgā, bet

attālināti un ar prātu esmu Liepājā visu laiku.

Vismaz šī iestudējuma procesā esmu sācis aktīvi staigāt, aizeju līdz jūrai, pa vecpilsētu.

Agrāk nebiju līdz Pētertirgum aizgājis, bet nu ir sanācis arī tirgum cauri iziet, tas Liepājā ir ļoti foršs. “Darbnīcā” patīk šad tad pasēdēt, brokastis paēst.

– Vai līdz ar pastaigām Liepāja izskatās citādi?

– Liepājā ir īstas pilsētas sajūta. Es domāju, ja ir tādi pamatakmeņi kā teātris, augstskola un vēl koncertzāle, tā var sevi saukt par pilsētu.

Tāpat jūra, un varētu saukt vēl un vēl. Kultūra un izglītība ir svarīgas lietas, lai pilsēta augtu, attīstītos un noturētu cilvēkus pie sevis.

Man Liepāja sākas no teātra, tāpēc arī ir tik mīļa.

Pirmā iestudējuma “Šekspīrs” tapšanas laikā mums ar Elmāru Seņkovu bija divas vietas – dienesta dzīvoklis, kurā gulējām, un teātris, kur bijām pa dienām.

Tolaik pilsētu iepazinu, dzirdot, ko saka aktieri un liepājnieki, kuri strādā šajā ēkā.

– Arī teātris piedzīvojis pārmaiņas. Vai esi izjutis vadības maiņas peripetijas?

– Uz sevi ne. Par tām neņemos spriest, jo es šeit braucu no malas strādāt.

Bija prieks iepazīties ar Herbertu Laukšteinu, kurš, būdams direktors, deva man iespēju taisīt iestudējumu. Par viņu varu teikt tikai labu.

Labi pazīstu Valteru Sīli, kurš tagad strādā šeit. Eva Ciekurze šeit bija pirms tam un tagad ir direktore.

Kā atbraucējs uz vienu izrādi es nejūtu pārmaiņas uz savas ādas, bet tam es varu likt plusa zīmi.

Iepriekš šeit viss bija labā, augstā līmenī un arī tagad ir.

– Tu esi štata aktieris, režisors, piedevām studē, ir ģimene. Cik tavā diennaktī ir stundu?

– Droši vien mazāk, nekā vajadzētu. Esot šeit, es diezgan upurēju laiku ar ģimeni. Mierinu sevi, ka tie ir divi mēneši. Aktiera un režisora profesija man viena otru papildina.

Pamatā strādāju Latvijas Nacionālajā teātrī, kur man tika pagarināts štata līgums.

Slēdzot līgumu, zināju, ka būšu Liepājā, un paldies teātrim, kura vadība man deva iespēju tikai spēlēt izrādes, kurās piedalos, un iestudēt Liepājas teātrī.

Augstskolā sezonas laikā diezgan daudz sanāk iekavēt un tad darboties brīvajā laikā, lai visu iespētu. Varētu būt diennaktī vairāk stundu, jā…

– Vai tu aktiera un režisora darbus sakārto prioritāri vai tie ir līdzsvarā?

– Režijas profesija pieprasa ilgu gatavošanās laiku.

“Rītausmai Vakaros” domās un arī kaut kādos darbos nācās pieskarties jau gadu, pirms atbraucu šeit, un mēs ar aktieriem lasījām to, kas ir uzrakstījies.

Aktiera profesijā savā ziņā ir vienkāršāk.

Sāc strādāt, un tev ir divi mēneši darbam pie lomas. Izrāde iznāk, un atliek to tikai atkārtot, cik nu reizes paveicas.

– Kad jūties komfortablāk – kad pats visu plāno un nosaki vai kad atnāc uz mēģinājumu un klausies, kas būs jādara?

– Nevarētu teikt, ka aktiera profesijā bieži sanāk justies komfortabli. Profesija visu laiku pieprasa meklēt jaunus veidus, kā eksistēt.

Režijā brīžiem ir patīkami, bet brīžiem lielas galvassāpes, ka liela atbildība ir tikai uz mani. Toties ir iespēja organizēt savu un arī citu laiku.

Kā aktieris es ļoti novērtēju, ka mēģinājumi ir labi saplānoti.

Lai to izdarītu, vajadzīgs liels papildu darbs. Tomēr es cenšos plānot, kad man kāds aktieris ir vajadzīgs un kad ne.

Par to kāds no Liepājas aktieriem teica – varot redzēt, ka režisors ir aktieris, jo laiks tiek plānots.

Darbojoties brīvmākslinieka statusā, laika menedžments man nav svešs, un ņemu to līdzi arī uz citiem darbiem.

– Aktierim nav komforta, bet vai režisora darbu tu vari radīt sev ērtu? Droši vien ne, jo neiesi taču pa vecām sliedēm?

– Nevaru komfortabli sajusties, jo režijas prakse man nav liela. Joprojām grūti saukt sevi par režisoru, bet nākas to darīt. Katra izrāde pagaidām bijusi pilnīgi atšķirīga.

Arī tā, kas pašlaik top, ir zināmā mērā eksperiments, jo tā ir lielā zāle, plus materiāls ir radies no Klāva Meļļa un manis sarakstītas lugas, kas jau ir sava veida eksperiments.

Gribētos ticēt, ka rezultāts būs labs.

Cenšos režisēt kaut ko tādu, ko es pats gribētu redzēt. Skatītāju turu augstā vērtē. Lai gan esmu jauns, eksperimentus veicu darbā, ne tik ļoti gribu to darīt ar skatītājiem.

Man būtu interesanti, ja skatītājs no izrādes saņemtu jaunu un negaidītu pieredzi, jaunu stāstu šajā gadījumā, un pavadītu vakaru, padomājot par sevi, savu dzīvi.

Ja pa vidu var iepīt kādu eksperimentu, par soli pakāpties uz priekšu savā profesijā, tad tas ir bonuss.

– Tev kā jaunam cilvēkam vēl ir piedienīgi tā jautāt, jo neesi desmitiem reižu atbildējis citās intervijās. Kas tevi pamudināja pievērsties teātrim?

– Skolā mācoties, daudz ko darīju. Dejoju tautas dejas, gāju mūzikas skolā, spēlēju klavieres, piedalījos improvizāciju pulciņā, biju skolas prezidents, pašpārvaldes vadītājs.

Nevarētu teikt, ka vilka skatuve.

Jau jaunībā ļoti patika rakstīt, patika lasīt. Arī mūzika un citas lietas, kā cilvēks var izpaust sevi radoši.

Laikam radošā vilkme lika pievērsties tieši teātrim, jo tas ir dažādu lietu kopums, ar kurām runājam par cilvēku.

Man lielākoties patīk būt par cilvēku un patīk arī par cilvēku domāt. Teātris ir ļoti laba vieta, kur to darīt.

– Leļļu teātra kursu izvēlējies, jo tajā gadā tāds bija?

– Jā, tāds bija. Jau gadu mācījos Filozofijas fakultātē Latvijas Universitātē. Izziņoja iestāšanos aktieros, kas notiek reizi divos gados. Stājos un tiku.

– Lelles nemulsināja?

– Sākumā jau mulsināja. Visus mulsina,

jo katrs grib būt dramatiskais aktieris.

Kad uzzinājām, ka programma ir tāda pati kā dramatiskajiem aktieriem, tikai klāt nāk leļļu specializācija, pat likās, ka tā ir labāk.

Rezultātā arī bija labāk. Izpratne par teātri man lielā mērā veidojusies no leļļu teātra, no mūsu kursa vadītāja Ģirta Šoļa, no dauzīšanās.

Man liekas, lielai daļai mūsu kursa ir cita pieeja teātrim, mēs ar teātri mēģinām spēlēties.

– Vai tāpēc, ka leļļu teātrī nav robežu?

– Lai kaut ko nospēlētu, aktierim māca bāzi – sajust, redzēt, dzirdēt partneri, būt, just, gribēt. Leļļu teātrī robežas ļoti saplūst.

Protams, vajag darīt organiski, precīzi un forši, vajag labi vadīt lelles. Ja ļoti labi pārzini dramatiskā teātra prasmes, tikai tad vari spēlēt ar objektu vai lelli.

Pievienotā vērtība no lellēm ir tā, ka mūsu kursam ego varbūt nebija tik liels. Savu ego nākas nolikt malā, lai atdzīvinātu priekšmetu vai lelli.

Tai brīdī rodas brīvība un mīlestība pret darbu, nevis pret sevi. Ne pret sevi teātrī, bet mīlestība pret teātri sevī – šī vecā atziņa.

– Vai režisoram nav līdzīgi – aktieros atdzīvini lugas varoņus?

– Ar savu mazo pieredzi es režiju uzskatu par iedvesmošanas profesiju. Jāspēj iedvesmot ansambli vienotai idejai.

Ļoti palīdz, ja ideja pašam ir svarīga.

Gadās, ka izrādes tiek veidotas veidošanas pēc, un to var just. Man tā nav interesanti. Katrs darbs, ko esmu taisījis, bijis pašam svarīgs.

Tad vieglāk iedvesmot pārējos un var rasties kaut kas brīnumains.

– Tavi pirmie darbi Liepājā bija kopā ar Elmāru Seņkovu viņa triloģijas izrādēs. Ko esi paņēmis sev no šīs pieredzes?

– Viņš bija mans skolotājs arī Kultūras akadēmijā, pēc tam gan skolotājs, gan draugs. Mīlestību pret teātri, bet to esmu ņēmis no visiem saviem pedagogiem.

No Elmāra – redzējumu par to, kāds teātris ir jāveido. Esmu ņēmis diezgan daudz drosmes un atļauju, ka drīksti taisīt tā, ka citi teiktu, ka tā nevajag vai nav pareizi.

Gribu taisīt teātri.

To viņam neesmu atņēmis, kaut kādā mērā pats esmu uzradījis to gribu.

– Vai režisors tomēr nav tāda vienpatīga profesija? Kā veidojas kopīgais ceļš?

– Kad esmu aktieris pie cita režisora, nekādā veidā nemēģinu bāzties ar savu patiesību. Lai būtu veiksmīgs iestudējuma process, lomas sadalās.

Kad biju Elmāra asistents, skatījos, kur ir vajadzība pēc mana komentāra, darba vai ieteikuma un kurā brīdī ļaut režisoram strādāt, jo tā ir viņa izrāde.

Domāju, tas bija iemesls, kāpēc Elmārs mani paņēma, jo bija viegli sarunāties, es ātri uztvēru, ko viņš vēlas.

– Vai nepietrūka stiprā pleca, ar ko aprunāties, kad viens pats iestudēji “Dziesmu svētkus”?

– Bija ļoti labs ansamblis, daudz kas tapa iestudējuma procesā. Esam ar Elmāru par to runājuši.

Iestudēšanas beigu fāzē, kad top scenogrāfija un kostīmi, sabrauc radošā komanda, radošā enerģija mutuļo, bet sākumā būtu forši vakaros parunāt ar kādu, kurš sēž mēģinājumos.

Latvijā nav ierasta prakse, ka katram režisoram būtu asistents.

Režija ir jūtīga lieta, tu būvē savu pasauli, un nav daudz tādu cilvēku, kurus ņemt par asistentiem un kuri šajā pasaulē nejaucas par daudz un spēj palīdzēt.

Labi, ja klāt ir dramaturgs, horeogrāfs vai kāds cits.

– Vai Klāvs tagad ir klāt?

– Nē, viņam pašam ir iestudējums Dailes teātrī. Esmu viens, gaidu pārējos. Sazināmies pa telefonu. Formāts, kad rakstījām divatā ar Klāvu, man ļoti patīk.

Sākumā bija mana ideja un paredzēts, ka rakstīs Klāvs, bet viņš piedāvāja rakstīt divatā, jo es labāk zinot, ko tur vajag.

– Vai gaidīji, ka “Dziesmu svētkiem” būs tādi panākumi, “Spēlmaņu nakts” nominācijas, un vai pēc tiem ir bažas, ka nu nākamā izrāde jātaisa tikpat laba un vēl labāka?

– Nē, tādu bažu man nav. Panākumi mani ļoti iepriecina, bet, taisot izrādi, gribas, lai pašam patiktu to skatīties. “Dziesmu svētki” tāda bija.

Ja aktieriem patīk tas, ko viņi dara, tad skatītājiem arī vajadzētu patikt. Tā ir arī, veidojot jauno iestudējumu.

Ja visi bauda to darbu, ko dara, rezultātam nevajadzētu būt sliktam. Nebaidos no tā, ka kaut kas varētu nesanākt.

– Teici, ka darba dēļ sanāk nozagt laiku ģimenei. Kā vispār divi aktieri spēj organizēt savu kopā būšanu?

– Mēs dzīvojam vienā dzīvoklī, tad jau vakaros tiekamies un no rītiem mēdzam tikties.

Mājas solī ļoti palīdz vecmāmiņas, kuras dzīvo netālu, sievas mamma un mana mamma atbrauc palīdzēt. Pa visiem tiekam galā.

Mēģinām ieplānot laiku arī sev, kas ir svētīgi ģimenei.

– Vai aizverat durvis uz teātri vai tomēr sanāk ņemt darbu uz mājām?

– Jebkurš aktieris un režisors diemžēl darbu nes mājās, kaut vai lai mācītos tekstu. Kad iestudēšana sākas, tā aptver visu ikdienas dzīvi, darbs ir dzīve un dzīve ir darbs.

Par teātri runājam daudz, bet, par laimi, bērni palīdz mums atslēgties, jo viņi grib runāt un darīt kaut ko citu.

– Vai abi ar Agnesi esat viens otram padomdevējs, kritiķis?

– Kritiķis noteikti ne, drīzāk padomdevējs. Savu sievu būtu ļoti grūti kritizēt, jo viņa profesijā ir lieliska! Atbalstām, sniedzam viens otram uzmundrinājumus.

Vizītkarte

Matīss Budovskis

• Dzimis 1995. gadā.
• Pabeidzis Leļļu teātra kursu Latvijas Kultūras akadēmijā.
• Latvijas Nacionālā teātra aktieris.
• Darbojies teātra apvienībā “esARTE” un Latvijas Radio.
• Režisora Elmāra Seņkova asistents Liepājas teātra izrādēm “Šekspīrs”, “Grimmi” un “Grieķi”.
• “Spēlmaņu nakts” nominācija “Gada jaunais skatuves mākslinieks” par iestudējuma “Dziesmu svētki” režiju, Liepājas Kultūras balva par debiju režijā profesionālajā teātrī.
• Sieva – Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska.
• Dēli Ferencs un Viljams.
• Spēlē florbolu, vasarās brauc ar velosipēdu, pat no Rīgas līdz Madonai.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.