Pavisam vieglam, nekādam rītam pametu vakardienas uzsildītas domas. Kafija strauji dziest, velns parāvis, cik var? Trolejbuss ar peļķēs samirkušām bremžu uzlikām pieturā bremzē, kaijas no šaušalīgajām skaņām sen pamukušas uz Dreiliņiem, bet manas domas šorīt nelido. Tās raud sakņupušas, skaidri apzinoties – no sevis neaizbēgt, no citiem nav vērts. Tas nav izturams! Prom!

Straujš rokas vēziens un domas krīt pāri palodzei, tālumā izzūdošām, izmisumā savilktām grimasēm. Par ko? Ja vēl būtu par ko. Priecē, ka pasaulē ir tik daudz nemainīgu un stabilu lietu, kuras pastāv, lai vai kas. Arī šorīt. Otrā kafija vēl nav paspējusi ievilkties, kad pie durvīm atskan kluss klauvējiens. Acīs izvairoties skatīties, slēpjot uzvarošu smaidu, sētniece iegrūž rokās slapju tīstokli:

– Tas no jūsu dzīvokļa. Jums vajadzētu būt uzmanīgākam, esat kļuvis izklaidīgs, paviršs un, man domāt, vienkārši nepieklājīgs.

– Paldies, bet jūsu domas neesmu prasījis!

– Cienītais, tās ir jūsu domas, – man degungalā aizsitas durvis.

Rokās nedaudz izmircis tīstoklis ar domām. Manām domām. Labrīt!

Viss būtiskākais noticis pirms tam. Krietnu laiku pirms pamošanās, bet nu atlika vien glābt vēl glābjamo, tas ir – raut drēbes mugurā, kurpes, telefons, maks, soma. Pa ceļam iemest skatienu spogulī:

– Ak, kā es izskatos!, – no turienes atskan jautrs – labrīt!. Ielekt auto un spiest pedāli grīdā. Viss jau nokārtojās, visu paspēju, tas ir ierasti un nekad nav bijis savādāk, bet – tu paliki guļot nenoskūpstīta. Tu, mana Svētdiena…

Reizēm rodas sajūta, dzīve ir tā, kas nogurdina. Tad tiešām gribas aizlidot, nolīst, iegāzties pļavas ziedos vai kā šorīt – viegli sapņainās priekšnojautās skūpstīt Svētdienai skropstas, plecus un cieši apskaujot aizmigt vēl uz stundām trijām…vēl…

OSKARS LUDVIGS
[email protected]

___________________________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].