Slāvu un baltu tradīciju apraksti rudens pirmo pusi rāda līdzīgu. Cilvēki saimnieciskā gada izskaņā pateicās dabai par vēlību un cildināja ražu.

Rudenī kā balti, tā slāvi rīkoja vērienīgus gadatirgus, dzēra kāzas un izjautrojās saulgriežu svinībās, lai pēc tam saskaņā ar dabas norisēm pieklusinātu savu sabiedrisko dzīvi.

Baltu folklorā aprakstītās vakarēšanas slāvu “radinieki” ir posidelki jeb večorki.

Miķeļu un Oseņinu līdzības

“Bija ļoti interesanti papētīt līdzības starp latviešu un slāvu vakarēšanu. Norise, es teiktu, ir gandrīz vienāda, lielākās atšķirības radušās temperamenta dēļ,” “Živicas” vadītāja Ilze Gromova raksturoja sagatavošanos pasākumam.

Tas sanācis akurāt kā kolektīva raksturs.

“Mūsu dziedāšana stilistiski atšķiras no folkloras kopām,”

viņa precizēja.

Saldenieces slāvu tautu svētku norisi noskatījušās savās ģimenēs, lielo dziesmu pūru sakrājušas no radu saietos un festivālos dzirdētām ziņģēm un autordziesmām.

“Taču tas nenozīmē, ka mums nebūtu intereses par folkloru,” piebilda Ilze Gromova un sacījās, ka ar lielu nepacietību gaida viesu ciemkukulī atvestās melodijas.

Glūdas pagasta slāvu folkloras kopas “Slavjanočki” ilggadēja vadītāja Olga Rožko gadiem interesējusies par slāvu un baltu atšķirīgajām rudens saulgriežu tradīcijām, bet šajā sezonā sameklējusi kopīgus krustpunktus.

“Publikai pat ļoti patīk!”

zemgaliete priecājās.

“Latviešiem ir vakarēšana, slāviem – večorki; vieni svin Miķeļus jeb Rudenājus, otri – Oseņinus. Ticējumos izskan pamācība, kā Miķeļos atbrīvoties no žurkām, bet Oseņinos – no tarakāniem miltos.”

Abas tautu grupas rudenī simboliski mielo mirušo senču garus jeb veļus un vecīšus.

“Slavjanočki” svin gandrīz visus slāvu tradicionālos svētkus. Kalendāro gadu iesāk ar Starij Novij God, bet Masļeņicā atvadās no ziemas. Pavasarī folkloras kopa atzīmē Jēzus Kristus augšāmcelšanos.

“Lieldienas iesākām rīkot tāpēc, ka daudzi mūsu vecie cilvēki nevarēja aizbraukt uz baznīcu. Uzaicinām priesteri pie sevis, lai iesvēta mūsu kuļičus un olas,”

Olga Rožko nedaudz atkāpās no svētku uzskaitījuma un turpināja, “vasaras saulgriežos svinam Kupalu, Vasarsvētkos Troicu. Rudenī svētku vairāk – septembrī ir Dievmātes dzimšanas diena, oktobrī Patvēruma diena jeb “Pokrov”, pēc tās Oseņini un večorki.”

Ukraiņi līdzās krieviem un baltkrieviem

2023. gadā Dziesmu svētku programmu bagātināja visas Latvijas mazākumtautības, arī krievi un baltkrievi.

Latvijas Nacionālais kultūras centrs rīko plašus festivālus, lai sekmētu mazākumtautību kultūras kolektīvu darbību, piemēram, valsts nozīmes svētki “Vaļā vērti atslēdziņ’!” pagājušā gada jūlijā Liepājā.

“Lepojamies, ka mūsu ansamblis piedalījies divos Dziesmu svētkos.

Pašlaik neesam kupls kolektīvs, taču dalībnieku skaits pēc Dziesmu svētkiem samazinās daudzos amatiermākslas kolektīvos. Turklāt mūsu jaunatne izaugusi, aizgājusi mācīties uz galvaspilsētu un nevar izbraukāt uz mēģinājumiem Saldū,” Ilze Gromova atklāti runāja par “Živicas” ikdienas problēmām.

Vai tās baro Krievijas iebrukums Ukrainā?

Latvijas valsts nostāja pret saviem krievu un baltkrievu tautības pilsoņiem nav mainījusies. Satversmes preambula joprojām garantē, ka “Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts ciena mazākumtautības”.

Nav pārrakstīts arī konstitūcijas 114. pants, tāpēc mazākumtautību pārstāvjiem aizvien ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.

Latvijas krievi turpina dziedāt krieviski, bet ukraiņiem, poļiem, baltkrieviem un citiem slāviem sarunas vislabāk vedas krievu valodā.

No otras puses, Latvijas sabiedrībā atbalsojas rietumnieku diskusija par krievu un baltkrievu kultūras klasikas un jaundarbu iederību demokrātiskā kultūrtelpā.

Rietumu mākslinieki principiāli nekāpj uz vienas skatuves ar kolēģiem no Krievijas un Baltkrievijas, savukārt Saldus un Glūdas slāvu kolektīvos ukraiņi dzied kopā ar krieviem un baltkrieviem, jo “tā taču darīts vairāk nekā 20 gadu”.

“Mēs esam pilnīgi citā situācijā – visi esam Latvijas cilvēki!”

Olga Rožko uzsvēra būtisku atšķirību.

Folkloras kopu “Slavjanočki” veido slāvu, vācu un latviešu izcelsmes sievietes, bet “Živicas” tikpat daudzveidīgajam etniskajam sastāvam vēl citu tautību piešprice.

“Mūsuprāt, mākslai jābūt apolitiskai. Ansamblī par politiku principā nerunājam,”

I. Gromova izteicās visas “Živicas” vārdā.

Toties zemgalietes kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā katru sezonu sāk ar bažu pilnām sarunām.

“Dalībnieces aicinu nebaidīties un nepārsteigties ar lēmumu pamest folkloras kopu, jo neviens mums nav aizliedzis darboties. Protams, ka politiskā situācija ir nepatīkama, bet neesam gatavas atteikties no darba, kam veltīti 22 gadi.

Esam izdarījušas tiešām daudz, lai saglabātu savas saknes, valodu un kultūru. Ievērojama daļa slāvu Latvijā tiktāl integrējušies, ka vairs tikai mazākumtautību ansambļos dzird savu senču valodu!

Ņemam vērā, ka tagad publiski labāk dziedāt ukrainiski, nevis krieviski.

Dziesmas krievu valodā neaizmirstam, tās izdziedamies kopas mēģinājumos. “Slavjanočki” izveidojās 2003. gadā, kad pašvaldības un valsts stimulēja mazākumtautību pārstāvjus apvienoties biedrībās. Toreiz mums skaidroja, ka Latvijai esam vajadzīgi tieši ar savu kultūras citādību. Es tam joprojām ticu,” sacīja Olga Rožko.

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: