Ar rakstniecēm runājam par to, kāpēc rakstīšana daudzus vilina, kāpēc cilvēkiem patīk izlikt domas uz papīra.

”Palīdz atrast veselumu”

I. Žolude esot sākusi rakstīt pusaudzes vecumā. ”Un ne brīdi neesmu pārtraukusi. Tā ir mana profesija. Rakstniekam nekad nav bijis viegli, bet tomēr visas civilizācijas laikā daudzi to izvēlas darīt. Mums ir iekšēja nepieciešamība rakstīt. Cilvēkam galvenais uzdevums ir saprast, no kurienes viņš nāk, kāpēc ir, ko te dara un kāda tam visam jēga. Rakstīšana ir ļoti labs veids, kā tuvoties atbildēm. Ikdienā mums cauri izšaujas daudz domu – nav laika tām pievērsties un izvērtēt, kas ir svarīgākais un kāpēc ar mums notiek tās vai citas ķibeles. Nav laika gūt secinājumus, mācības. Ja tiešā veidā to pieraksta dienasgrāmatā vai reizumis līdz pat nepazīšanai pārvērš daiļliteratūrā, tas palīdz atrast veselumu, sadziedēt brūces. Sarunāties ar pasauli, realizēt sevi.”

I. Žolude prozu publicē kopš 2002. gada, vienlaikus ir vadījusi dažādus pasākumus un bijusi pasniedzēja rakstniecības kursos. Tagad esot pieņēmusi jaunu izaicinājumu– Viestura Meikšāna runas skolā irpasniedzēja un meistardarbnīcu vadītāja projektā ”Tava grāmata 12 mēnešos”.

”Tādus kursus, kuru galamērķis ir dalībnieku manuskripts, vadu pirmo reizi. Tādu Latvijā vispār nav bijis. Tas ir kas jauns arī mums, pasniedzējiem un organizatoriem. Dažas nodarbības jau bijušas – aizraujošas. Arī pirmie tekstu fragmenti tapuši. Dalībnieki ar aizrautību dalās emocijās – daži raksta un citiem dod lasīt pirmo reizi dzīvē. Secina, cik neatkārtojama pieredze tā ir un cik ļoti tā spējusi atklāt dzīvē ko pilnīgi jaunu, sevi un pasauli ieraudzīt citām acīm. Ļoti priecājamies par milzīgo atsaucību. Cilvēki, kuri vēlas uzrakstīt pirmo grāmatu, ir ļoti atšķirīgi: no dažādām Latvijas vietām un ar dažādām idejām, arī latvieši ārvalstīs. Plašā vecuma un profesiju amplitūdā. Vairums ir sievietes.

Grāmatu rakstīšana ir laikietilpīgs, lēns process. Visbiežāk pakārtots ikdienas dzīvei un pārējiem pienākumiem. Šādi kursi ir labs stimuls, motivācija. Ir noteikts laika rāmis, kurā jāiekļaujas. Rakstot pēc grafika, nav iespējas uzdevumus atlikt vai slinkot. Iecerēti romāni, stāsti, detektīvi, pikantā jeb erotiskā sieviešu literatūra, dokumentālā, memuāru literatūra. Apmēram trešdaļa ir publicistika. Vairāki iecerējuši rakstīt dzimtas grāmatas. Arī ģimenei veltītas, piemēram, bērniem, mazbērniem, mīļotajam cilvēkam, vecākiem. Dažiem ir apņemšanās rakstīt dienasgrāmatu, lai fiksētu savu ikdienu, dzīves gājumu, izaicinājumus. Lai pēc laika varētu pārlasīt un uz savu dzīvi atskatīties. Rakstniecība ir veids, kā pateikt to, ko bieži vien nevaram pateikt mutiski: kautrējamies, vai arī nav pietiekami daudz laika apdomāt pareizos vārdus.”

Var jebkurš, ja ir vēlme

Uz jautājumu, vai rakstīt var iemācīt vai arī to spēj tikai tie, kuriem ir talants, I. Žolude atbild: ”Gandrīz 25 gadu laikā, kamēr rakstu, mācoties radošo rakstniecību un mācoties, kā to mācīt, saprotu, ka mācīt rakstīt var jebkuram, kam ir vēlēšanās. Tas ir tāpat kā ar jebkuru nodarbošanos, jaunām iemaņām, ko apgūstam. Līdzīgi kā gribam šūt, apgūt svešvalodu vai nosēsties špagatā, pamazām mācāmies to darīt. Mums ir treneris vai skolotājs, kurš palīdz atklāt labākos veidus. Īpašs talants ir ļaušanās procesam, tā atklāšanai un iedarbībai uz mums. Par rezultātu neviens nevaram galvot, kamēr tas nav pamēģināts.

Arī profesionāli mākslinieki nevar būt droši par rezultātu. Ir darbi, kas izdodas, un tādi, kuros ieguldīts tikpat ilgs laiks, enerģija, izdoma un materiāli, bet beigās nav izdevies tā, kā gribētos. Bet mūsu kursam ir struktūra, pēc kuras virzāmies soli pa solim uz augšu. Tādēļ ir pamats domāt, ka katrs kursu dalībnieks turēs rokās savu manuskriptu, kad būsim uzkāpuši smailē.

Tomēr tas aizvien ir un paliek personīgs ceļš, izaicinājums un cīņa – pie manuskripta dalībnieki varēs tikt tikai tad, ja paši rakstīs. Kursos es varu sniegt zināšanas un atbalstu, iedvesmot un motivēt, kad trūkst laika vai izturības. Palīdz arī savstarpējā pieredzes apmaiņa, to izaicinājumu un atklājumu pārspriešana, ar kuriem viņi saskaras. Tāpēc var mācīties un iedvesmoties arī cits no cita.”

Rīdziniece stāsta, ka ik pa laikam strādā pie projektiem. ”Šobrīd esmu pasniedzēja, bet vienmēr esmu atlicinājusi laiku un enerģiju, lai rakstītu savas grāmatas. Tagad tās man iznākušas jau desmit,” stāsta I. Žolude. ”Pandēmija ne tikai mani, bet rakstniecību kopumā ir ietekmējusi labvēlīgi – veicinājusi izaugsmi. Internetā pieejami pasaules līmeņa resursi, un autoriem ir rakstīšanai labvēlīgi apstākļi. Esam spiesti vairāk palikt mājās, tāpēc vairāk laika var atlicināt rakstīšanai.”

Aizpilda deficītu

Savukārt D. Priede rakstniecības ceļu sākusi tieši tādēļ, lai spētu sadzīvot ar savām emocijām. Neesot bijusi doma uzrakstīto publicēt – darījusi to sevis dēļ. Pēc profesijas viņa ir aktrise, un, tā kā sadzīvisku apstākļu dēļ savulaik uz lielās skatuves kāpt vairs nav bijis iespējams, grāmatu rakstīšana bijusi kā glābiņš. ”Mana rakstīšana sākās tādēļ, ka biju šķirta no sava teātra, un radās garīgās darbības deficīts. To varēju aizpildīt ar rakstīšanu. Bet arī pirms tam man patika rakstīt. Šajā laikā es nevarētu nokārtot eksāmenu latviešu valodā rakstos, bet savā laikā man tas izdevās tieši tāpēc, ka nebija jāiekļaujas 3000 zīmēs. Drīkstēju rakstīt tik, cik man ādā lien! Jau skolas laikā manī bija pamodies grafomāns. Kāds psiholoģijai pietuvināts cilvēks man ir teicis, ka es būtu sajukusi prātā, ja nerakstītu,” atzīst D. Priede.

”Rakstīšana palīdz paša emocijas ieraudzīt ārpus sevis, un līdz ar to iestājas labs psiholoģisks efekts. To, kas tevi iekšēji moka, var ieraudzīt ārpus sevis. Tādēļ, kad skolā eju runāt ar jauniešiem, saku viņiem, lai meitenes un zēni nebaidās un savu izjūtu pieraksta.”

Diezgan ilgi D. Priede savus darbus rakstījusi, nedomājot, ka tie paredzēti citiem. ”Tas bija pagājušais gadsimts, un tādu grāmatu, kādu es toreiz uzrakstīju par savu Žaku (”Saule špagas asmenī” – aut.), ne Padomju Savienībā būtu izdevuši, ne arī kādam būtu interesanti to lasīt,” uzskata autore. ”Man vislielāko baudu sagādāja tas, ka es spēju iedziļināties pilnīgi citā gadsimtā ar citu vērtību un attiecību sistēmu. Tas bija līdzvērtīgi kā teātrī uz skatuves spēlēt citu cilvēku dzīvi. Rakstot cilvēks ir Dievs – viņš var saviem varoņiem likt darīt tā un šitā! Uzvilkt, kādas krāsas kreklu un kurpes vēlas. Tā ir brīnišķīga sajūta, kad apkārt vairs nav šīs zemes dzīves ar visām negācijām un ikdienišķām lietām! Tu esi citā pasaulē, un tas rada kaifu.”

Palaiž tautiņās kā bērnu

D. Priede atklāj, ka viņas rakstīšanas temps esot lēns: ”Grāmatu esmu uzrakstījusi ātrākais trīs gados. Ilgs ir process, kurā tekstu lasu, pārlasu, laboju, muļļāju… Mēģinu pateikt skaidrāk. Man patīk savas grāmatas salīdzināt ar saviem bērniem. Kad bērnu esi palaidis savā dzīvē, tad nav ko gar viņu vairāk peckāties un gribēt vēl nepārtraukti kaut ko mainīt! Tāpat ar grāmatu. Kad tā ir iznākusi, tad nepārlasu. Ja esmu palaidusi tautiņās, tad atdodu pasaulei. Lai pasaule ar to dara, ko grib! Mainīt tajā vairs neko nevēlos.”

Vai katrs var iemācīties uzrakstīt labu literāru darbu? D. Priede atsmej – nezinot, vai to spēj visi citi, bet viņa literāri pareizi nemaz negribot: ”Man vienu brīdi pārmeta, ka es rakstot tā, kā runā. Neliterāri. Tā kā esmu mazliet mācīta, pamēģināju rakstīt, kā vajag. Ļoti literāri. Rakstīju datorā un pēc kāda laika pārlasīju. Pārlasīju, paskatījos uz savu literāri ļoti pareizo tekstu un izdzēsu… Sapratu, ka gribu rakstīt tā, kā es rakstu, vai arī tad labāk nerakstu nemaz. Es rakstu tā, kā domāju, runāju un dzirdu citus runājam. Tādā ziņā no manis klasisks rakstnieks nesanāk. Es nedomāju, ka visiem būtu jāraksta literāri pareizi, bet rakstīt var visi.”

VIZĪTKARTE

Inga Žolude

• Prozu publicē kopš 2002. gada. Raksta kultūras, literatūras u.c. medijiem.
• Filoloģijas doktore.
• Par stāstu krājumu ”Mierinājums Ādama kokam” ieguvusi Eiropas Savienības Literatūras balvu. Par romāniem ”Silta zeme”, ”Sarkanie bērni”, ”Materia botanica” un krājumu ”Stāsti” nominēta Latvijas Literatūras gada balvai.
• Darbi tulkoti lietuviešu, angļu, vācu, franču, zviedru, poļu, ungāru, čehu, rumāņu u.c. valodās.

Dace Priede

• Rakstniece, aktrise, Kuldīgas amatierteātra režisore, bijusi arī evaņģēliste.
• Indriķa Zeberiņa prēmija par romāniem ”Saule špagas asmenī” un ”Kamenes uz stīgām”, ”Snieg purpura sniegs”.
• Romāni izmantoti Latvijas Radio iestudējumos.
• Amatierteātrī iestudētas viņas lugas ”C’est la vie jeb Tāda ir dzīve”, ”Vissvētākā nakts jeb Stāsts par Kristus dzimšanu”, ”Sena teika par Kuldīgas Katrīnu”.