“Nonākot somiski runājošo vidū, jums vienmēr noderēs viens vārds – moi! To var lietot gan satiekoties, gan atvadoties, vairāk nekas nav jāzina,” smejas dzejnieks Guntars Godiņš. Šoreiz viņš liepājniekus iepazīstināja ar Somijā tik iemīļoto dzejnieci – Heli Lāksonenu. Rakstniece vēju pilsētā bijusi arī iepriekš, tomēr publikas priekšā šeit stājās pirmo reizi.

Tie nebija vienkārši dzejas lasījumi, bet gan ārkārtīgi dzīva saruna, kuras laikā atklājās ne tikai dzejnieces un tulkotāja sirsnīgās attiecības, kurās strāvot strāvoja humors un dzīvesprieks, bet arī dažādi valodas smalkumi. Klausītāji dzejas rindas dzirdēja kā somu, tā latvju mēlē, tomēr lasītais nemaz tik vienkārši uztverams nebija. Lai arī Heli lieliski pārvalda somu literāro valodu, lielākoties viņa raksta un lasa dienvidrietumu somu valodas dialektā jeb tā saucamajā īsajā somu valodā, ko runā apvidū ap Turku, Ūsikaupunki un Laitilu. Autore sarakstījusi vairākas grāmatas, kas tulkotas igauņu, bulgāru un latviešu valodā. Piecas no tām ir dzejas grāmatas.

G. Godiņš ar saulaino somu autori iepazinās 2006. gadā kāda dzejas brauciena laikā. Kad viņš lasījis Heli dzejoļus, sācis domāt – kāds dialekts būtu jāizmanto, lai tos iztulkotu latviešu valodā tā, lai nezustu šis īpašais skanējums, ko dzejas rindām dod autores izvēlētā somu izloksne. Tobrīd tulkotājs sapratis, ka dialekts jātulko ar dialektu. “Sāku meklēt, kurš dialekts, kura izloksne, kura būtu tā valoda, kuru es varētu likt lietā. Beigās izmantoju svarīgākās iezīmes, kas ir atrodamas lībiešu dialekta Vidzemes izloksnēs,” skaidro G. Godiņš. H. Lāksonenas darbu atdzejošanu viņš sauc par spēli, lai gan būtībā, tulkojot Heli darbus, atdzejotājs veido jaunu valodu. Katrai tulkotajai grāmatiņai ir pievienota arī vārdnīca, kurā paskaidrots, ko konkrētais vārds nozīmē. Interesanti esot tas, ka somu valodā neesot dalījuma dzimtēs. “Kad viņi pasaka, ka kāds ieradīsies, man nav nojausmas, vai atnāks zēns, meitene vai suns. Tāpat viņiem nav nākotnes formas. Es par somiem mēdzu teikt – no sex, no future. (tulk. no angļu valodas: nav dzimšu, nav nākotnes),” jokojas atdzejotājs.

Pati autore izvēlējusies rakstīt šādā dialektā, jo ir pārliecināta, ka cilvēkam jāraksta tajā valodā, kuru viņš vislabāk prot, un šī ir viņas ģimenes valoda. Tajā runāja arī Heli vecāmamma. Meitenei kopš bērnības ļoti paticis vērot, ko vecāmamma darījusi, kā runājusi. Viņa bijusi gara auguma sieviete, ar 44. pēdas numuru. Slaucēja. Tāpēc Heli uz lasījumiem līdzi paņēmusi ķeblīti. Gadījumā, ja būšot kāda govs, lai varot piesēst un izslaukt. Somijā autore uzstājas ļoti daudz un, ja kādā no reizēm viņa piemirst nolasīt dzejoli “Gos un bērss”, publika viņai to noteikti atgādina. Tad nu autorei nekas cits neatliek, kā klausītājus iepriecināt ar dzejas rindām: “Es grib būt gos apakš bērz. Es negrib nodarbotes a radišan. Es negrib zubrit jouns aplouzumprograms. Es negrib skaidrot māts-meits būšans. Es negrib šito vēstul stiept uz pastkast. Es negrib zvanit Slimokass tantam. Es negrib paturet prāta neven pinkod. Dod būt man govei apakš bērz, met man noguruš ād uz istabgrīd kamin prekša.”

2019. gada nogalē izdevniecībā “Pētergailis” Guntara Godiņa atdzejojumā iznāca H. Lāksonenas dzejas izlase “Soul. Burkans. Undens”. Tā ir jau trešā latviski izdotā grāmata. Pirms tam ir iznākusi dzejas izlase “Kad gos smei” (2012) un dzejas grāmata bērniem “Piec ait kalns” (2015).