liepajniekiem.lv
Ko dari, to dari pats
Iepriekšējās sezonās Egons tornī veidoja lielformāta darbus. Karostas nāra pēc tam šūpojās viļņos pie Ziemeļu mola un guva lielu popularitāti.
Pērnvasar radītais mākslinieka “Manifests” pabeigtā veidā nonāks uz Liepājas Mūzikas mākslas un dizaina vidusskolas jaunās piebūves fasādes Alejas ielā.
Šovasar tēlnieks pievērsies portreta žanram – atveido izcilo vēstures un militārā mantojuma ekspertu Juri Raķi.
“Tēlniecība ir dārga, savam priekam es reti taisu. Arī pasūtījuma darbus taisot, ir svarīgi, lai man patīk tas, ko radu,” uzsver E. Peršēvics.
Finiša taisnē pašlaik esot piemineklis tenisa trenerim Edgaram Ernestsonam, to pasūtījuši viņa audzēkņi. “Ir prieks strādāt ar tādiem klientiem, kas zina, ko grib, un ļauj māksliniekam brīvi strādāt,” atzīst tēlnieks.
Karostas ūdenstorni lepni saucot par rezidenci, lai gan šos trīs gadus tās ir bijušas atvērtās mākslinieku darbnīcas. “Lielākā problēma – māksliniekiem jau nav, kur rezidēt. Viņiem ir ģeniālas telpas, kur strādāt, tās pieprasa arī lieliskus māksliniekus, un tādus es cenšos dabūt uz šejieni,” pauž Egons.
Galvenā motivācija ūdenstorņa atvēršanai bijusi vēlme piesaistīt Liepājai vairāk radošu cilvēku. Pilsētā, kas slavena ar savu māksliniecisko garu, mākslinieku nemaz neesot tik daudz. “Nav izveidota vide. Māksliniekiem vajag darbnīcas, izstādīšanās iespējas un pasūtītājus.
Kā Rainis teica, “ko dari, to dari pats, lai palīga nelūdz tavs skats”. Nolēmu, ja reiz man tas ir vajadzīgs, kas tad cits to darīs,” pastāsta E. Peršēvics.
Viņš dzīvo Liepājā jau vairāk nekā desmit gadus un visu šo laiku ir vienīgais profesionālais tēlnieks pilsētā. “Tas mani mulsina. Mākslinieki šeit strādā, viņu mainība ir neliela, maz jauno mākslinieku nāk uz Liepāju. Koncertzālē, teātrī, simfoniskajā orķestrī vesela komanda strādā pie tā, lai varētu notikt izrādes un koncerti. Māksliniekiem tā pietrūkst,” atzīmē tēlnieks.
Vajag vairāk vaļu
Daži mākslas vides pārstāvji daudz darot tāpēc, ka neviens cits jau nedara. “Atskatoties laikā, liekas, – jums tik skaists tornis, jūs jau paši tiekat galā… Taču tas viss notiek uz ziedošanās, brīvprātīgā darba pamata, kas nav bezizmēra. Mums visiem ir ģimenes, kas jāpabaro. Pēdējos gadus es tiešām maz satieku savu ģimeni, savu laiku brīvprātīgi ziedoju pilsētai. Rezultātu mēs redzam, bet par kādu cenu tas top? Mums ir jāiet uz ilgtspējīgu attīstību, jābūt institūcijai, kas dara, lai vizuālā māksla pilsētā nebalstītos uz dažiem vaļiem,” pauž E. Peršēvics.
Egons spiests atzīt, ka diemžēl vairs neesot laika hobijiem: “Neesmu sērfojis gandrīz gadu, pārdevu motociklu, jo nav laika ar to braukt. Ja man nav laika satikt savu ģimeni, neiešu uz veikparku.”
Viņš gan esot optimists, cer uz Liepājas sasparošanos, gatavojoties Eiropas kultūras galvaspilsētas notikumiem 2027. gadā, kad būtu jāmeklē vietas, kuras nepieciešams uzlabot.
“Attīstībai ir potenciāls. Ja ir cilvēki, kam vajag, tad tas notiks,” viņš ir pārliecināts.
Viņaprāt, ūdenstorņa vēstures auru vajadzētu saglabāt, vērtība esot patinā, tomēr tornis prasa uzturēšanu. Padomju laikā to pamatīgi sagandēja, augšā pielejot tik daudz betona, ka pamati sāka sēsties. “Ir izstrādāts torņa saglabāšanas projekts, tas ir viens no tālejošiem mērķiem, kas palīdz mūsu sadarbībai ar “Liepājas ūdeni”, tā ir iespēja piesaistīt starpdisciplinārus finansējuma avotus,” norāda E. Peršēvics.
Degsme un entuziasms
Sadarbību ar Karostas glābšanas biedrību viņš sāka pirmajā Karostas festivālā, veidojot mākslas darbu Redānā. “Viena lieta noved pie otras. Runājot ar Montu Krafti par nākamo gadu, izteicu ideju, ka vajadzētu piesaistīt augstas raudzes māksliniekus, jo Redāns ir domāts vieglākam žanram. Monta pajautāja, kā būtu ar ūdenstorni?” atminas Egons.
Pārliecināt uzņēmumu “Liepājas ūdens” neesot bijis viegli, bet pēc tam visi redzējuši, cik pareizi bijis atvērt šo vietu, un tagad ūdenssaimniecība esot ļoti pretimnākoša. “Trīsdesmit gadus ūdenstornis nepilda savu pamatfunkciju. Mēs neesam pirmatklājēji, šeit kaut kas jau ir noticis, taču mēs konsekventi strādājam un piedāvājam kvalitatīvu saturu. Ar katru gadu ūdenstornis kļūst arvien populārāks. Nākamajā dienā pēc atklāšanas šeit bija vairāk nekā 500 apmeklētāju. Šeit var nākt bieži, bez maksas, un ik reizi būs kaut kas jauns,” aicina tēlnieks.
Egons ir sirsnīgs, jauks un ambiciozs vārda labākajā nozīmē, zina Karostas glābšanas biedrības vadītāja Monta Krafte.
“Viņš mums tāds motoriņš ir, viņam piemīt degsme un entuziasms, kā brīžiem jau ir par daudz, jo Egonam gribas visu uzreiz un tagad. Bet tas arī ir labi,” viņa atzīst.
Biedrība viņu jau skaitot par savējo, kurš ienes svaigumu un latiņu ceļ ļoti augstu.
“Lai arī liels mākslinieks, viņš nebaidās rokas nosmērēt, izdarīt reālu darbu, nav cimperlīgs,” saka Monta. Svarīgi, ka māksliniekam rūp ūdenstorņa nākotne un arī pilsēta – lai Liepājā būtu māksla, lai tā ienāktu arī no ārpuses.
Sadarboties ar Egonu esot viegli, viņus vienojot ideja par to, kas piestāv ūdenstornim. Viens otru labi papildinot, jo biedrībai ir pieredze tūrisma nozarē, taču, kopš no Liepājas aizbrauca Karls Bjoršmarks, vienmēr gribējies, lai Karostā būtu klātesoša arī māksla.
“Ja mēs nepeldam, mēs slīkstam,” mākslinieks uzsver, ka visās lietās jābūt nemitīgai attīstībai.
Tieši tāpēc viņš studē doktorantūrā, ļoti ilgi gaidījis programmas izveidi, jo vienmēr esot bijis zinātkārs. Kovids pavēris nebijušu iespēju mācīties klātienē Rīgā no Liepājas. “Es arī strādāju Latvijas Mākslas akadēmijā, un braukāšana kļūst arvien dārgāka, tāda ir realitāte, kurā dzīvojam,” viņš saka.
Tomēr arī skarbā realitātē cilvēki vēlas studēt un radīt mākslu. “Motivācija dzīvot skaistā vidē ir kopš tā laika, kad cilvēks kļuva par cilvēku. Visiem vajag skaistumu un kaut ko vairāk par maizi un ūdeni. Tas ir darbs, ko mēs, mākslinieki, darām. Māksla ir zinātnes forma, mākslinieks pēta sabiedrības vērtības, pēta robežas, kas ir vai nav daļa no kultūras. Māksla nav tukšs gaiss, tai ir nozīme, mēs to uztveram nopietni,” pauž tēlnieks.
VIZĪTKARTE
Egons Peršēvics
- Dzimis 1982. gadā Valmierā.
- Studējis Rīgas Ekonomikas augstskolā un Latvijas Universitātē, iegūts bakalaura grāds vadības zinībās.
- Pabeidzis Latvijas Mākslas akadēmiju bakalaura un maģistra programmās, studē tēlniecības programmā doktorantūrā.
- Liepājā dzīvo kopš 2010. gada.
- Strādā Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā un Mākslas akadēmijā.
- Sieva Iveta Vēvere – Liepājas Simfoniskā orķestra sabiedrisko attiecību vadītāja.
- Ģimenē aug meitas Kate un Anne.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
