Aivara un Ingas Kleinu mākslas salona “Ludviķis” pagrabstāvā ar košiem ziediem ienākusi vasara. Tur atvērta mākslinieka A. Kleina personālizstāde “Kleina dārzs”, pirmā, kurā autors devis vietu tikai ziediem.

Mākslas salona “Ludviķis” pagrabstāvā izstādi “Pagraba artefakti”, ko atvēra vasarā un kurā varēja iepazīties ar vairāku desmitgažu sena laika liecībām, kas atrastas turpat pagrabā remonta laikā, nu nomainījusi jauna – mākslas izstāde “Kleina dārzs”, uz kuras atvēršanu tās autors, mākslinieks Aivars Kleins bija aicinājis draugus, radus, kolēģus, domubiedrus un mākslas cienītājus, kas iegādājušies viņa gleznas.

“Doma ir atgādināt par Latvijas vērtību – zaļo vasaru,” iemeslu šādai izstādei skaidro mākslinieks. Kamēr vieni ziemās brauc uz dienvidiem pēc saules, citi pacietīgi gaida, ēdot skābus kāpostus un marinētas sēnes un gaidot silto laiku un pirmos ziedus, lai, sākot ar tiem un beidzot ar pēdējiem ziediem rudenī, kad tos sāk apciemot salnas, gleznotu, priecātos, pielūgtu un iemūžinātu. “Un vajag tā riktīgi nogribēties. Jo mums tā ziema ir tieši tik ilgi, ka liekas, vairs nevar izturēt, un vasara ir tik ilgi, ka to ziemu aizmirstam,” tā A. Kleins.

Autors uzdrošinājies izstādes nosaukumā iekļaut savu vārdu un nosaucis to par “Kleina dārzu” – ar zināmām ambīcijām un paralēlēm ar slavenā impresionista Kloda Monē dārzu. A. Kleina gleznu dārzā zied rozes, kreses, saulespuķes un daudzas citas puķes. Tās zied ne tikai gleznās, bet arī jau 11 gadus pašu koptajā dārzā Palangas ielā, un dārznieks un gleznotājs Aivars tās audzē un iemūžina. Izstādes atklāšanā gan viņš smejas, ka labprāt gleznotu arī jaunas sievietes, bet šodien nevienam ilgai pozēšanai neesot laika, bet no fotogrāfijām viņš neglezno, tāpēc atliek iemūžināt puķes.

Pirmoreiz A. Kleins personālizstādē uzmanību velta tikai ziediem, un “Ludviķa” pagrabā nu apskatāmi ap 90 procentu ziedu gleznu no paša krājuma. “Ir darbi, kuri tapuši vienā momentā, ir tādi, kas ilgāk,” stāsta autors. “Svarīgi gleznas skatīties oriģinālā, tad var just mākslinieka enerģiju, triepienu. Tas ir tas, ko es baudu arī citos gleznotājos. Tagad mākslinieki lielākoties glezno steigā, un to var just. Ātri, ātri izdara, un tāda pati arī atdeve no gleznas.” Viņš norāda arī uz mākslinieciskiem izaicinājumiem savos darbos: “Vairāki mākslinieki ir teikuši, ka zaļo krāsu ir grūti uzgleznot, un vairās no tās. Es bez tā nevaru, ja redzu zaļu, gleznoju zaļu. Citi glezno zilu, lai tikai nebūtu zaļa. Man arī patīk bagātīga krāsa.”

Izstāde “Kleina dārzs” mākslas salonā “Ludviķis” par simbolisku ieejas maksu ziedēs līdz pat vasarai.

25Skatīt galeriju