PIRMĀ DAĻA
Kailums
Bārmenis slidina pudeli, korķis, hops; daži pilieni anīsa un apelsīna ripiņas asara notek gar pulējumu. Nekā no pierastības nihilisma glāzē, vien satraucošs kailums. Spožs blūza raksts, tad reibums garšas kārpiņās, acis, olīvu šķīvis, daži pieskārieni salvetei – pasaule peld okeāna maigajās ķetnās – varbūt ko tādu sacītu dzejnieks?

Bet vīrietis nav dzejnieks, viņa žaketes pogas vēro karmīnsarkano plīvurzivju aprises, acu augstumā sarindoto dzērienu klāstu, sīkas monētas aizripo, kokteilis izšļakstās uz grīdas, ēnām aizslīdot…

Dejotāji ir nelgas, kāpēc izšķērdēt labu mantu, ja neviens nedzer, domā vīrietis un pieceļas no krēsla, kur savulaik sēdējis Gustavs Jungs. Vai nav vienalga, kura slavenība te bijusi, ja tā padomā, varētu būt sliktāk, – dažu labu gadījumu no savas pagātnes atceroties, vīrietis nosmīn, un atpogātā krekla maliņas rāda krūšu rētojumu.

Prožektora acs trajektorijā uzpeld, tad notumst sarkano zivtiņu bars, Jungs aizpeld līdzi, rietumos aizdurvē līst rudens, neona varavīksne sašķeļ debesu putas, un mākoņus vīrietis nekolekcionē. Viņam pienākas vismaz jūra, mazā vakara sala, kur kailam sildīties, jo apelsīna ripiņa ir noasarojusi sausa un tuksnesis aizvērts ciet.

Citu sievieti viņš turp nevedīs, lai kamieļu karavānas paliek aiz skaudības ieputinātas sirdsaizās, un tāpēc plaukstas atvērš no sevis galdu; viņš pamāj blūzmeņa balsij, un baseinā, viņaprāt, ielido kaija.

Livingstons atnāks pēc tam, viņš uzsauc, aizsmēķējot “Camel”, un bārmenis godīgi sēc – stone… stones… live is… back un stop, ja nav naudas. Bārmenis gnīda slauka no rokām dzīvi. Hops, pelnutrauks, hops, nepatīk? Jā, tā tas ir, vīrietis saka, es meklēju viņu. Atskaņu no balss.

Nav te nevienas atskaņas piemērotākas par stiklotajām durvīm, bāra sargs noņurd, un vienīgi tāpēc vīrietis rotaļīgi izceļ bāra durvis un aiznes pa ielu.

Tu viņu nemīli, sauc bārmenis basā.

Es viņu pazinu, nelga!

Atbalss. Stikla pilis un akmens no vienas izcelsmes – acu spīdums satrūkstas, vīrietis iet neatskatīdamies.

 Ķiķina nopakaļ dejojošs sarkano zivtiņu bars, sīc olīvkrāsas naktstauriņu skrejceļs, iela kā zīds.

Protams, necik tālu vīrietis netiek; policists pielido klāt, savā motociklista ķiverē saraucis pieri, nobliež dažus vārdus, un vīrietis rātni noliek nesamo krastmalā. Tepat drūzmējas, nu jau salekušas stiklā, sakusušas un naivas – vitrāžas meikapu aplikušas ap kaklu – zivis baumo par ugunsrētu, kas izspraukusies no apkaklītes.

Gustavs atradies, viņas triec un arvien skaļāk uzvedas.

Ejiet vien, viņš saka, redziet – sieviete plus vīrietis laimīgā blūza ritmā. Stikla un akmens aizvējā, labvakar.

Kājas ir vārdi, mākoņu rotkalis strādā, sarkano gleznu vīrietis vairs neatceras; kurā ķīniešu kvartālā viņš viņu atstāja, sieviete arī neatceras, abi nevar nezināt, jo tas notika vakar, nē, pirms gada. Viņš bija mulats, viņa latviete, neatceros, iespējams, iespējams savādāk. Es saku, iespējams, vīrietis sirmu skatienu gaismas ielokā runā ātrāk, aizvien ātrāk un ātrāk.

Piedodiet, vīrietis runā aizelsies, nu jau aizgūtnēm runā, runā un runā, ritms, man mugura vairs nesāp, viņš saka un tad apstājas. Viņam smeldz nieres, bārmenis palika bārā. Kaut ko tur murmina, teicu, lai nenāk, nāca. Viņš bija pakistānietis Džons, tas pakaļa… mērglis… pagaidi!

Pietiks! Bija citādāk – Džons Lete nozīmē kuģis, sieviete bija vāze. Nerunā. Mazā kapteiņa ielā var apsēsties, skaties, hops, zivis pa pāriem ap kausiem uz rudens salas. Kaija Livingstona pārvēršas zivteļu baros, neuzmācies, man pāries.

Es esmu melis?

Nē.

Vajag uzsmēķēt…

Beidz.

Mums ir tikai viena pasaule. Pārējais uz mums neattiecas.

……….

Pa ielas kreiso pusi rēni tuvojas Jungam līdzīgais kontrabasists, un vīrietis viņam uzsauc: kur Brodskis, ak, jums nāk vēmiens? Kāds interesējās par mani? Asprāši bārā perversi dejo? Ejam!

Pie velna! Brodski nepazīstu, vienīgi viņa dzeju. Nudien, visi vīriešu kārtas pārstāvji ir Junga atblāzma, vīrietis attopas bāra kāpnēs un skaidro pasauli teorētiski, un sieviete naktī gaiši smejas. Gaiss ir smilšains tuksnesis, ja tā padomā, viņš saka, neko nevar darīt, nakts atblāzmas logos nav kokteiļa svēdras, nedz anīsa piegarša, un es neesmu dzejnieks. Viņiem, lūk, ir ātrums. Atvērta saspēle. Elles gani.

Baikeri, nez kur uzradušies, nomet izsmēķus flīzīšu baseinā, tad ierēcas ķēdes… Visa neiespējamību iespējamība gaismas ātruma aprocē zaļgani luminiscē, un vīrietis brīdi klusē, aizmirsis pats savu vārdu.

Apelsīna acs peld akvārijā nosalusi. Pamājis braucējiem, vīrietis pagriežas…

Jā. Spēles ar vēju.

Paliec!

Nē.

Klusums. Kaut kas ir noticis, jo izplēn indīgie fabrikas dūmi un bārmenis zilzaļā smokingā ir miris. Sarkanās pūķu kleitās meitenes joprojām balso kuģi. Sargs nez kur izgaisis. Reklāmas dzirksteļo pašas no sevis. Kails rudens bez kaijas.

Bezvējš, tu drīksti peldēt, kontrabasists nostājies līdzās, sāji iesmejas.

Lai tā būtu, noteic vīrietis un izģērbjas, jo piepeši saprot, ka ir uz pasaules mūžīgi viens. Tad viņš atpogā sirdi, ieniris baseinā, izceļ monētu druskas, pārlauž vitrāžu jostas, un kailums viņā līdz ar to beidzas.

OTRĀ DAĻA

Nakts

Viņi visi laimīgi soļo pa naksnīgo pilsētu. Kaili, pēc nakts peldes attapušies, blūzmeņu pielūgtie nakts dzejnieki, citējot Karlu Gustavu Jungu zemapziņā, katrs savā kailumā mazliet vīlušies, mazdrusku dzīves bārmeņi, ieroču brāļi – smieklīgi biežāk, retāk – laimīgi, līdz atgriežas katrs savā tuksneša okeānā – sīknaudā neizmainīti. Virs galvas mēness, un jūras smagums uz mēles.

SANDRA VENSKO
[email protected]

____________________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].