“Līdzīgi bija bērnībā. Kad vecākiem gatavojām kartītes, piemēram, uz dzimšanas dienām, Vintra bija tā, kas rakstīja īsus dzejolīšus, ko pati bija izdomājusi, bet es savukārt vienmēr zīmēju,” atmiņās dalās gleznotāja.

“Šīs esejas jeb sajūtu etīdes sarakstīju savas dzīves zemākajā punktā,” par ko ir grāmata, sacījusi tās autore V. Vilcāne.

“Biju aizgājusi no darba, saslimusi, un pasaule bija aizslēgta kovida dēļ.

Gulēju gultā, skatījos, kā saulē mirdz atirušais aizkaru diegs, un domāju, vai cilvēks vispār var justies vēl skumjāks.

Varbūt skumjas var sagūstīt, pēc tam izkaltēt un ar kniepadatām piespraust pie papīra? Izrādījās, ka drusku var. Kad biju uzrakstījusi par aizkariem, par bezmiegu, par debesīm, kas katru dienu ir citādas, par zīlīti, kas no rīta skrien pie loga, par jūru, kas šalc ausīs, sapratu, ka emocijas ir kā tādi paisumi un bēgumi. Tās uzplūst un atkāpjas.

Kas paliek pāri? Vērotājas prieks. Tas manī nepāriet. Tāpat kā prieks katru rītu ar vienkāršo zīmuli rakstīt burtnīcā. Par jebko.

Man negribas paskriet garām pašai sev un neievērot dzīves atstātos nospiedumus.

Un tā nu es tos krāju savā personiskajā bibliotēkā. Ja var izlasīt stāstu sevī, tad to var pastāstīt arī citiem. Sajūtas var arī uzgleznot. Mana māsa, kas mani pazīst ļoti ilgi, bija ar mieru iesaistīties radošajā procesā, un tā tapa ”Saķemmē matus!”.

“Man šķiet, ka kopdarbs ir izdevies ļoti labs,” vērtē G. Stavrovska, priecājoties par īpašo notikumu māsas dzīvē.

Grāmatā ir 19 esejas un attiecīgi tikpat daudz Gintas darbu, fragmenti no gleznām papildina ikkatru no tām. “Lai arī sākumā pati centos pie katra stāsta pielikt klāt to, kas man šķita piemērotākais, domas ar māsu atšķīrās, un es ļāvu izvēlēties to, kas viņai pašai patīk. Es neiejaucos, paļāvos uz viņas izvēli.”

G. Stavrovska atzīst – ļoti patīkot, kā māsa raksta. “Es vienmēr esmu fanojusi par viņas publikācijām, viņa ir strādājusi žurnālos “Ieva”, “Santa”, “Klubs” un tagad vienkārši ir citā variantā.”

“Saķemmē matus” ir V. Vilcānes pirmā grāmata.

“Tie ir mirkļu ģipša atlējumi.

Līdz sīksīkām detaļām Vintra izpēta katru no savas tagadnes izvēlētajiem mirkļiem un, nešķirojot tos pēc izjūtu gammas, pret katru izturas kā pret dārgāko acuraugu. Ielūkojas katrā tik dziļi, kamēr viss nostājas līdzsvarā.

Lasītājam ir laime priecāties par vārdu gleznām un patiesi iedvesmoties no tām. Mācīties noenkurot ne tikai priecīgos brīžus, bet  būt savas dzīves baudītājam vienmēr,” – tā par grāmatu izteikusies  māksliniece Indra Sproģe.

Savukārt žurnāla “I’mperfekt” un “ReTv” galvenā redaktore Inga Gorbunova par grāmatas autori teic: “Nav daudz cilvēku, kuri prot ikdienišķas situācijas un vērojumus pārvērst ļoti personiskos izjūtu stāstos. Vintra ir tāds cilvēks – viņas esejas ir sievišķīgi, asprātīgi, emocionāli situāciju un izjūtu gleznojumi vārdos. Lieliska valoda. Lasot šīs esejas, jutos notikumos klātesoša.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.