Nopirka šujmašīnu un ēku

Darbs ar cilvēkiem Elitai nav nekas svešs – pēc studijām viņa 13 gadus Laucienē nostrādāja par zīmēšanas un rasēšanas skolotāju. Tolaik programmas nebija tik stingras, un viņa kā jaunā skolotāja varēja izpausties, darot visu, lai bērni stundās lidotu un viņiem būtu interesanti.

“Bērniem dega acis, un viņi burtiski skrēja uz stundām. Lasījām pasakas, klausījāmies mūziku, gājām uz pilīm un devāmies pārgājienos…

Paralēli ieguvu deju treneres sertifikātu un sāku iesaistīt dejās savu audzināmo klasi. Vēlāk pievienojās arī mammas un citu klašu audzēkņi. Sports un māksla manā dzīvē ir savstarpēji mijiedarbojušies jau kopš 90. gadiem. Vienā brīdī sapratu, ka attīstība ir apstājusies un man vajag lielāku izaicinājumu.

Pēc tam, kad izveidoju savu fitnesa centru un kādu laiku biju tajā pastrādājusi, man dzima sapnis par mākslas studiju. Meklējot šujmašīnu, uz antīkā veikaliņa durvīm ieraudzīja uzrakstu “pārdod”. Nopirku gan šujmašīnu, gan ēku (smejas)!

Ideja vadīt nodarbības man prātā virmoja jau sen, bet nebiju gaidījusi, ka tas notiks tik ātri. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka viss notiek tad, kad tam jānotiek. Arī cilvēki piedzimst neprasot, kad viņiem jānāk pasaulē. Viss salikās pa plauktiņiem – plūstoši un bez piepūles. Šobrīd ir pagājuši jau astoņi gadi,” atklāj Elita.

Skaistums slēpjas vienkāršībā

Ienākot galerijā, māksliniece ar to sasveicinās kā ar dzīvu būtni. Kā nu ne – ēkas sienas glabā emocijas un pārdzīvojumus, ko šeit atstājuši viņas audzēkņi. Tieši audzēkņus Elita sauc par lielāko vērtību – viņas pirmie klienti ir viņas kādreizējo audzēkņu bērni.

“Atmiņā nāk redzētas sejas, un es saprotu – tas ir fenomenāli! Šobrīd viss ir pieklusis, līdz ar to izmantoju laiku, lai attīstītos. Jau, mācoties universitātē, man ļoti patika trīs dimensiju kompozīcijas un priekšmeti, kas veidojas telpiski. Kopš tā laika cenšos radīt sajūtu. Arī no citiem esmu dzirdējusi, ka manis radītajās gleznās ir jūtama kustība. Pilnīgi vienalga, vai tā ir trīs dimensiju kompozīcija vai divu dimensiju kompozīcija – mans uzdevums ir iekustināt dvēseli.

Man pat internetā ir tādi draugi, kuri ierauga kaut ko skaistu un raksta: “Elita, jūs mani tā iedvesmojāt, ka es gribu pamēģināt!” Citreiz radošajās nodarbībās cilvēki grib radīt kaut ko grandiozu, aizmirstot, ka skaistums slēpjas vienkāršībā.

Māksla kā brīnums

Lai audzēkņiem un man pašai būtu interesanti, nodarbības nekad neatkārtojas. Telpa tiek iekārtota atkarībā no tā, ko gleznojam. Citreiz izmantojam galdus, citreiz – molbertus. Piedāvāju tēmu, piemēram, “magones ar eļļas krāsām”, nokomplektēju grupu desmit cilvēku sastāvā, iesaku izvēlēties katram tīkamāko krāsu paleti, un darbs var sākties!

Savulaik pasniedzēja uz manu lūgumu iemācīt gleznot ceriņus, atcirta: “Ko tu gribi, lai es tev iemācu? Paņem krāsu un ej glezno ceriņus!” Parastam cilvēkam šāds princips neder.

Cenšos iedot visu nepieciešamo – principā man ir vajadzīga tikai vēlme. Jaunie mākslinieki nereti neapzinās savas patiesās spējas Viņiem ir tikai vēlme, bet bieži vien vēlme ir pats svarīgākais. Arī skolā strādājot, centos pasniegt mākslu nevis kā spiestu lietu, bet kā brīnumu,” skaidro Elita.

To, ka gleznošanas nodarbības paņem daudz laika un enerģijas, cilvēki no malas bieži vien nepamana. Zem panākumiem nereti slēpjas smags darbs, negulētas naktis, asaras un neveiksmes. Brīžos, kad nolaižas rokas, Elita audzēkņiem māca celties un pabeigt iesākto.

“Uzgleznot darbu, kas tev nepatīk, ir elementāri. Uztaisīt trīs ieelpas, trīs izelpas, atkāpties, pienākt ar jaunām emocijām un novest iesākto līdz galam – tas prasa spēku.

Ir vienkārši mest otu pret zemi, grūtāk ir savākties un izanalizēt savas kļūdas. Cilvēki saka, kā tu vari zināt, kam jāsanāk? Katrs no mums zina, ko viņš grib redzēt, – gleznojot acu priekšā veidojas vīzija.

Uzrunāt bez vārdiem

Mēģinu saviem audzēkņiem nodot ne vien neatlaidību, bet arī mīlestību. Cenšos būt taktiska un godīgi pateikt savu viedokli. Man ļoti patīk cilvēki, kuri no sevis neko neiztaisa, bet atnāk un tā arī pasaka: “Elita, es neprotu gleznot, bet ļoti gribētu!”

Citreiz cilvēkam ir problēmas ar veselību, un ārsti ir ieteikuši pagleznot. Klients aiziet un pēc tam jautā: “Elita, es visu dienu lidoju. Ko tu izdarīji?” Arī tetovējot jūtu, ka dažreiz tieku uztverta kā psiholoģe. Viens no maniem lauciņiem ir defektu pārvēršana efektā – strādāju ar rētām, apdegumiem un applaucējumiem.

Vienkārši gleznot uz ķermeņa nav tik interesanti. Redzot, ka sieviete sāk raudāt, jo viņa bērnībā gūtā applaucējuma dēļ nekad nav atļāvusies uzvilkt īsus svārciņus vai kleitiņu, jūtu, ka esmu palīdzējusi arī psiholoģiski,” piedzīvotajā dalās māksliniece.

Galerijā iespējams piedalīties ne vien radošajās darbnīcās, bet arī izbaudīt meditatīvo gleznošanu, kas tiek realizēta uz ūdens virsmas.

“Tas ir ekskluzīvs gleznošanas veids, kura laikā krāsa caur pilieniem tiek iepilināta šķidrumā. Kompānijā tas ir jautri, un cilvēki šajā procesā tik ļoti neiedziļinās, bet, strādājot divatā, noskaņa ir pavisam cita. Esmu kā starpnieks starp cilvēku un viņa darbu. Izskaidroju, ko un kā vajadzētu darīt, apmācu un tad aizeju. Fonā skan mūzika, un cilvēks darbojas. Tajā brīdī varu sajust vibrācijas, dažkārt cilvēki raud un tādējādi atbrīvojas no emocijām. Mans mērķis ir uzrunāt bez vārdiem. Viens redz jūru, bet otrs – debesis. Sēžu un gaidu,  ko viņš sajutīs, ko viņš sapratīs?

Kopīgi virzoties uz priekšu

Bieži vien manējie prasa,  priekš kam man to vajag? Pa nedēļu strādāju, bet sestdien, svētdien man ir nodarbības. Ir patīkami, ka tu esi kādam vajadzīgs. Cilvēki brauc uz Talsiem no Rīgas, Ventspils, Tukuma un pat no otra Latvijas gala.

Radošās nodarbības kaut ko ar mani dara. Nav tā, ka dodu tikai es, tās kaut ko dod arī man. Esmu sapratusi, ka man vairāk jādomā par savu attīstību un virzību. Tas liek interesēties un fantazēt. Priecājos, ka mani audzēkņi un bērni lepojas ar to, ka esmu skolotāja. Mācīju bērniem zīmēt un gleznot, kad vēl studēju universitātē.

Varētu teikt, ka mācījāmies kopā. Protams, esot šajā ceļā, manas prioritātes un vēlmes ir mainījušās. Esmu iemācījusies dzīvot plūstoši un iesaku to darīt arī citiem, jo nav jēgas skriet ar pieri sienā un censties kādam kaut ko pierādīt. Pagriez muguru tam, kas tev sagādā vilšanos, un dodies pretējā virzienā!” iesaka māksliniece.