Vētra piekrasti satricina. Noskalojas krasts, jūra paņem mazītiņu saules pikuci. Lai atvilnītu akmensgaisma. Pat tad, ja mēs apgalvotu, ka esam vien cilvēki, mēs vienmēr esam arī kukaiņi dzintarā, baļķi dvēselēs vai maize brokastīs. Reizēm esam grāmatas vai nospiedumi no tām.

Ikvienu Liepājas Latviešu biedrības namā šajās dienās sagaidīja Imants Ziedonis – no bildes vērīgs un laipnu skatu. Vienīgi melnā lentīte lika stāvēt miera stājā un klusēt. Gaisma nācējiem pie kājām, gaisma no gaismas, uz gaismu…

Svecītes, šīs mazās gaismiņas, kas no akmens ieiet Visuma telpā, esam mēs visi – vētra un pavasara dunoņa tālu vēl, bet jau acīs, plaukstās – līdzņemšanai. Ar Ziedoni sākas un turpinās zaļš mežs, zaļa domāšana un izpratne par lapas, kukainīša vietu tepat un pasaulē. Nolieciet savu gaismas daļu, savu veltījumu, lai saņemtu dubultā vienu diedzējošu un dziedējošu dzīves mirkli. Lai atstarojas.

Kāds gudrs akmens bija dzejniekam nēsājams, lai tik daudz siltas acu dzīvības iesētos visapkārt! Ziedonis un Kurzemīte, Ziedonis un Leišmalīte – no sākuma līdz galam. Līdz tālāk vēl…

Akmens, Latvijas stipruma sēkla, ko nēsāja Imants Ziedonis, lai atdotu tālāk Pedvāles dārzos, pārveidos mūsu domas un sirdis. Tā būtu jābūt.

Uzrakstītais šajās dienās – vētrai pavasari kņudinot – latviešu valodas skolotāja Normunda Dzintara veltījums dzejniekam ir vēl viena svecīte, viena liesmiņa, gaidāmais kastaņa zieds, kas akmens stiprumu no dzejas pārvērš gaismā…

***

Tavs mūžs ir kā taureņa pieskāriens
Baltām kastaņu svecēm:
No taviem spārniem vēl mūžības trīs
Mirdzoša gaisma tecēs.
Kad pļavas būs rīta sudrabā
Un pretī nāks meitene basa,
Mēs, taureņu apsēstie, zināsim,
Kam lai atbildes prasa…

Sandra Vensko,
rakstniece