Liepājas
veiksmes stāsts visos laikos ir balstījies apņēmīgu cilvēku
gribasspēkā. Par to liecina ne viens vien vēstures fakts un līdz
mūsdienām saglabājies kultūras mantojums. Vai tie bijuši
iebraucēji vai paši liepājnieki, bet vienmēr šī pilsēta
iedvesmojusi drosmīgiem un ambicioziem izaicinājumiem un izteikti
mērķtiecīgai rīcībai. Lai turpinātu stāstu sēriju par
Liepājas vērtībām, mēģinājām noskaidrot, kā Jūrmalas parks
ticis pie skaistās jūgendstila strūklakas. Un atklājām, ka viena
no pirmajām pilsētām Latvijā, kur ticis ierīkots ielu
apgaismojums, ir tieši Liepāja.

Attīstības vārdā

19. gadsimts pasauli un tās veco
kārtību satricināja kapitālisms un straujā attīstība, vēlme
pēc progresa. Lielpilsētām bija laikmetīgas attīstības
prasības, un par vienu no izteiktākajām attīstības iezīmēm
kļuva publisks apgaismojums, kas viduslaiku laternu sveces liesmas
nomainīja pret moderno tehnoloģiju. Morāli novecojušo sveču
laternu sistēmas vietā ierīkoja gāzes laternas.

Gāzes fabrikas tika uzbūvētas
vairāk nekā trīsdesmit Krievijas impērijas pilsētās. To skaitā
bija arī Liepāja. Pilsētas rāte fabrikas celtniecībai bez maksas
piešķīra gruntsgabalu Dienvidaustrumu ostmalā. Pirmās
izmēģinājuma gāzes laternas, kā varam izlasīt uzņēmuma
“Latvijas gāze” interneta vietnē, pilsētā iedegušās
1882. gada 1. februārī. Gāzesvadu kopgarums sasniedzis
26 kilometrus, un ierīkots 450 gāzes laternu.

Kaut arī Liepājā tika domāts
par laikmetīgāku enerģijas veidu un 1899. gadā pilsētas vadība
izdeva koncesiju elektrostacijas ierīkošanai, gāzes uzņēmums
pozīcijas nezaudēja. 1899. gadā gāzes apgaismojumā ieviesa
kvēlgaismu. Divdesmitā gadsimta sākumā Liepājā jau bija 1500
laternu, no kurām 120 apgaismoja ostas teritoriju. Laternām bija
standarta dizains – taisni, zemi balsti ar lukturi galā.

Savukārt, kad Liepājas valde tās
galvas Hermaņa Adolfi personā noslēdz ar elektrisko uzņēmumu
Nirenbergā abpusēji izdevīgu līgumu “Par elektriskā
dzelzceļa un elektriskās stacijas būvi un izmantošanu Liepājā”,
tas nozīmē tramvaja ienākšanu pilsētā, kā arī
elektroenerģijas ieviešanu rūpniecībā un ielu apgaismošanā.
1899. gadā Liepājā sāk darboties pirmā līdzstrāvas
elektrostacija un kursēt pirmais elektriskais tramvajs Baltijā.

Skaistā gaisma

Mainoties iekārtām un pilsētas
saimniekiem, prasībām, attīstoties tehnoloģijām, Liepājā
veikti ielu apgaismojuma rekonstrukcijas darbi. Diemžēl līdz ar
tiem jau apmēram pagājušā gadsimta 50. gados pazudušas
visas gāzes laternas. Piemēram, Tirgoņu ielā apgaismojuma laternu
dizains mainīts gan tad, kad ielu rekonstruēja pagājušā gadsimta
80. gados, gan 2007. gadā, kad tur pašlaik redzamo
apgaismojuma laternu dizainu izstrādāja Agris Padēlis-Līns.

Tāpat no Liepājas ielām pamazām
pazudušas greznās jūgendstila laternas, kas agrāk rotāja
sabiedrisko ēku ieejas un citus objektus – Rožu laukumu, Biržas
ēku, restorānu ieejas – un izcēlās ar savu greznumu, daudzajiem
galvenokārt piena baltajiem lukturiem. Tās bija elektriskā
apgaismojuma bagātīgi žuburotas lustras uz balstiem, kas jau bija
daudz augstāki par gāzes laternu balstiem.

Īpaši grezna jūgendstila
laterna līdz mūsdienām bija saglabājusies uz Kalpaka tilta
Karostā, līdz tajā ietriecās kuģis “Anna”. Tas bija
viens no 8 dekoratīvi kaltiem, jūgendstilā veidotiem dzelzs
laternu stabiem ar divām elektriskajām laternām katrā. Laterna
tika pamatīgi sabojāta, tomēr to izdevās restaurēt un pēc šīs
laternas parauga izgatavoja arī pārējās laternas, kas tagad rotā
tiltu pēc rekonstrukcijas.

Kā grāmatā “Kalpaka tilts
Liepājā” raksta Aigars Štāls, sākumā tiltu apgaismoja 24
petrolejas lampas, katra apmēram 700 sveču stiprumā. Laternas
karājās pie kalta tērauda “kandelabriem”, tīrīšanai
tās varēja nolaist uz leju ar nelielām tītavām. Petrolejas un
ogļskābes tvertnes atradās ārpus margām un bija pievienotas ar
tievām vara caurulēm. Abos tilta galos atradās ar signāllampām
aprīkoti dzelzs nožogojumi, kas slēdzās automātiski.

Atbildīgi pret
vēsturi bijuši arī apgaismojuma rekonstruētāji pie Gulbju dīķa.
Arī šeit esot saglabājušās divas oriģinālas laterna, pēc kuru
dizaina izgatavotas jaunās laternas un to balsti.

Pēc vēsturnieka Gunāra
Silakaktiņa domām, liela daļa apgaismojuma laternu 19. gadsimta
beigās un 20. gadsimta sākumā izgatavotas tepat Liepājā, jo
šeit darbojušās vismaz sešas tērauda, čuguna un citu metālu
lietuves/kaltuves. Piemēram, Tosmares čuguna lietuve, Liepājas
dzelzceļa darbnīca Jaunliepājā, slavenā Liepājas
dzelzs un tērauda ražošanas un pārstrādes rūpnīca “Bekers
un kompānija”, kas pēc Pirmā pasaules kara atjaunoja darbību
ar nosaukumu AS “Ziemeļvakaru metalurģiskā un kuģu būves
fabrika”. Iespējams,
ka apgaismojuma laternu paraugi vai to liešanas formas izgatavotas
Liepājā, bet masveida ražošana notikusi Pēterburgā Krievijā
vai Varšavā Polijā.

Jūrmalas parka rota

1998. gada 2. augustā žurnāliste
Nora Driķe laikrakstā “Diena” rakstījusi, ka Liepājas
Jūrmalas parkā pēc rekonstrukcijas tiek atklāta pilsētas senākā
strūklaka. Pēc
Liepājas pašvaldības pasūtījuma nu jau vairāk nekā simt gadu
vecās strūklakas restaurāciju veicis tēlnieks Raimonds Gabaliņš.
Viņš atjaunojis strūklakas betona rotājumus, kas veidoti
eklektikas stilā ar jūgendstila ietekmi, un rūpīgi nomainījis
ūdens caurules strūklakas sistēmā. Toreiz tēlnieks izteicies:
“Tā nosacīti ir māksla, tomēr tajā laikā šī dekoratīvā
skulptūra bija diezgan moderna”, piebilstot, ka skulptūras nav
populārs Liepājas akcents, “jo katra nākamā vara novākusi,
ko uzstādījusi iepriekšējā”. Aculiecinieki atminas, ka
R. Gabaliņš savu glāzi šampanieša atklāšanas pasākumā
ielējis strūklakā, sakot paldies tās idejas autoriem un
veidotājiem.

Skaistā
strūklaka Jūrmalas parkā ir izņēmums mākslinieka tēzei, jo
pārdzīvojusi gan karu, gan padomju laikus. Cauri gadiem
saglabājusies arī tradīcija fotografēties pie skaistās
strūklakas. Kā stāsta G. Silakaktiņš, “strūklaka ir
ne tikai materiāls mantojums, bet arī romantisko sajūtu un tādas
kā eksponēšanās kultūras mantojums, jo laikā, kad vēl Kūrmājas
prospektā nebija izaugušas liepas, nebija iekārtots tenisa laukums
un citas nedaudz vēlākā laika pastaigām raksturīgās atmosfēras,
cilvēki pulcējās pie tikko atklātās strūklakas. Senajās
fotogrāfijās redzami gan aristokrātijas pārstāvji, gan Nikolaja
ģimnāzijas jaunāko klašu audzēkņi. Lai
ūdens šaltis izskatītos efektīgāk, bieži fotogrāfijās ūdens
strūklas ar retušas palīdzību uzlabotas līdz fantastiskiem
apmēriem, jo patiesībā strūklakas sprauslu diametrs bija ļoti
mazs, tā darbojusies kā mēreni tekoša un bieži aizsērējusi.”

Bet
jau pēc dažiem gadiem Liepājas dzīve virmoja Kūrmājas
prospektā.
Tomēr
tradīcija izmantot publiskā fotogrāfa pakalpojumus, iemūžinot
sevi uz greznās strūklakas fona, bija aktuāla padomju gados, kad
Kūrmājas prospekts savu spozmi bija zaudējis. Jāatzīst, ka arī
padomju laikā strūklaka netika atbilstoši apsaimniekota, betons
nokrāsots ar nepareizu krāsu, veidojušās plaisas.

Vēstures fakti rāda, ka
strūklaka atklāta 1908. gadā. Tās projekta autors nav zināms un
ļoti iespējams, ka tāds arī nebija, jo tai laikā esot pieticis
arī ar tehniski labi izglītotu inženieri, kas strūklakas vizuālo
ideju varēja pasmelties no jebkura tai laikā pieejamā žurnāla,
kādu nav trūcis. Speciālisti atzīst, ka Liepājas strūklaka ir
kvalitatīvs betona lējums.

Atļauju uzstādīt jauno parka
apstādījumu zonā strūklaku 1907. gadā domei lūdza 19.
gadsimta beigās nodibinātā sabiedriskā biedrība Liepājas
labiekārtošanai. Tā laika Jūrmalas parka plānojumos redzams, ka
strūklaka iekārtota tieši pretī pludmalē ierīkotās dāmu
peldētavas ieejai. Biedrībai nepietika finansējuma, lai segtu
visas ar strūklakas ierīkošanu saistītās izmaksas, tāpēc
pašvaldībai lūgts atbalsts zemes darbu veikšanai, ūdens un
kanalizācijas sistēmas ierīkošanai un pievienošanai pilsētas
tīklam. Strūklakas atklāšanas svinīgajā ceremonijā biedrība
to uzdāvināja Liepājas pašvaldībai ar noteikumu, ka tā
strūklaku un tās ūdens sistēmu uzturēs par saviem līdzekļiem.
Kā raksta G. Silakaktiņš, “pilsētai tas neesot bijis
izdevīgi, jo strūklakas ūdens neatgriezās sistēmā, bet gan
cirkulēja tikai vienā virzienā un visbeidzot kanalizācijā. Dažos
avotos minēts, ka strūklakas veidošanu īstenojis Kārļa Zāles
tēvs un darbos tam palīdzējis viņa dēls.”

Nepārtraukti
strūklaka darbojusies tikai līdz Pirmajam pasaules karam, vēlāk
tikusi darbināta neregulāri. 1998. gadā pašvaldībai
strūklakas atjaunošana un jaunās ūdens cirkulācijas sistēmas
ierīkošana izmaksājusi 4500 latu.