Dziesmu mums ir daudz, bet starp tām ir īpašas.
Patriotiskās, kas liek sirdij iedrebēties un sajust – jā, es mīlu savu zemi,
savu Latviju! Mums katram ir sava dziesma, kura šķiet vispatriotiskākā.

“Valodu vēstniecības” direktors ANDRIS LANKA:

– Manā patriotiskajā dziesmā ir vārdi nāk rudens apgleznot Latviju. Tā saistās ar laiku, kad vairākus gadus mācījos Lietuvā un uz studijām braucu ar autobusu. Studijas katru gadu sākās rudenī, un laikam tādēļ arī šī dziesma, jo pa autobusa logu vēroju skaistos dabas skatus. Pat šķiet, ka tieši šie braucieni uz kaimiņvalsti manī uzjundīja īstu patriotismu un latvietību! Tur, Klaipēdā, starptautiskajā skolā mācījās ne tikai latvieši un lietuvieši, bet arī kanādieši, amerikāņi, vācieši un citi. Atzīmējot Latvijas dzimšanas dienu, vienmēr kopā ar viņiem ēdām torti un dziedājām. Viena no dziesmām, protams, bija “Tik un tā”.

Tik un tā

Nāk rudens apgleznot Latviju,

Bet nepūlies, necenties tā,

Man viņa ir visskaistākā

Tik un tā.

Mazliet par lielu, lai sasildot

Savu lakatu dotu.

Par lielu, lai paņemtu klēpī

Un apmīļotu.

Mazliet par mazu, lai palaistu vienu

Pasaules plašajos ceļos.

Par mazu, lai laistu vienu –

Es līdzi ceļos.

Nāk rudens izgreznot Latviju,

Bet nepūlies, necenties tā,

Mums viņa ir visskaistākā

Tik un tā.

Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja INDRA ŠTĀLE:

– Atceros, kad pirmo reizi izdzirdēju Renāra Kaupera dziedāto “Mana dziesma”, nodomāju, ka nav nevienas labākas un šim laikam atbilstošākas patriotiskās dziesmas. Jūtu to kā savējo. Vienmēr, kad to klausos, acīs sakāpj asaras. Manuprāt, ļoti precīzi ir vārdi “es zinu, neviens manā vietā to nedziedās” jeb – nedarīs.

Mana dziesma

Kad dators izslēgts un telefons kluss

Ļauj pie Tevis man šovakar nākt

Gribu mācīties pirmos soļus

Un pirmo dziesmu sākt

Tāls ir zvaigznes ceļš

Uz kurieni tev mani vest?

Pa taciņu mazu gar Gauju

Vai pasaulē loku mest?

Tie ir vārdi no manas tautas

Un dziesma man arī no tās

Un es zinu, neviens manā vietā

To nedziedās

Teic, Ziemeļu vējš,

No kurienes manī tāds spīts?

Pēc negaisa vienmēr būs saule

Pēc nakts vienmēr rīts

Un Tu, ugunskurs kvēls

Ar tevi man sildīt un degt

Redzēt biezākā tumsā

Jāņu vaiņagos pāri lēkt

Tie ir vārdi no manas tautas

Un dziesma man arī no tās

Un es zinu, neviens manā vietā

To nedziedās

Pielieku soli tuvāk

Un jūtu, ka tur esi Tu

Kaut varētu vienmēr tā stāvēt

Starp mirkli un mūžību

Tie ir vārdi no manas tautas

Un dziesma man arī no tās

Un es zinu, neviens manā vietā

To nedziedās

Pensionārs, viens no Kārļa Ulmaņa krustbērniem JĀNIS JŪRMALIS:

– Pat nevaru pateikt, cik ilgi šo dziesmu zinu, bet šķiet, ka jau no jaunības. Atceros, ka tālajā 1955. gadā to dziedāju kopā ar citiem latviešu puišiem, kad biju latviešu gvardē. Manuprāt, šī dziesma, lai arī ir skumja, tā tomēr ir par latvieša pašapziņu. Par to, ka nevajag ļaut kāpt sev uz deguna!

Mirdzot šķēpiem

Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros,

Tauru skaņās kad viļņojas gaiss,

Cauri pilsētas vecajiem vārtiem

Ienāk latviešu strēlnieku pulks.

Aiz aizkariem augstu pie loga

Meičas actiņas skumīgi mirdz;

Domā strēlnieki – meiča ir daiļa,

Vai kāds brīnums, ka iesilst tiem sirds.

Pie miera jau strēlnieki dodas,

Ir pusnakts, un visi jau dus.

Tikai dārzā zem ozola zariem

Mainās skūpsti, bet ozols cieš klus`…

No rīta zeltsaules staros,

Tauru skaņās kad viļņojas gaiss,

Dodas strēlnieki sīvajā kaujā,

Kas ir bijis, to nestāsta nakts.

Aiz aizkariem augstu pie loga

Meičas actiņas skumīgi mirdz;

Domā meiča – vai redzēšu zēnu,

Kura dēļ klusi pukst mana sirds.

Laukos aurot sāk rudeņa vēji,

Brāļu kapenēm pāri tie skrien.

Bāla meiča kopj kapu ar rozēm,

Rūgtu rūgtajas asaras lej.

Fitnesa vecākā trenere, Baltijas Fitnesa un bodibildinga čempionāta divkārtēja uzvarētāja “Mis Fitness Model” kategorijā LĀSMA BALBĀRDE:

– Andra Kiviča un Lauras Dabares izpildīto dziesmu “Latvijai” šobrīd saucu par savu patriotisko dziesmu. Tā stāsta par mūsu zemes dabu, vēsturi un svešumā aizbraukušajiem latviešiem, kā arī par to, ka nedrīkst zaudēt cīņassparu un neatlaidību. Domāju, ka latvieši tādi arī ir – neatlaidīgi un ar lielām darbaspējām.

Latvijai

Mans draugs mēs ar Tevi

Dzīvojam Latvijā

Mēs bieži nesaprotam

Bet mums tā ir vienīgā

Tu mosties ar Latvijas rītu

Ej gulēt, kad saule riet

Tu vari aizbraukt tālu

Bet no Latvijas Tev neaiziet

Septiņsimt gadus vācieši nāca

Krievi, zviedri, lai nospiestu mūs

Uz ceļiem

Bet latvieši nesalūzt

Nesalūzt jo mīl šo zemi

Cer mājās atgriezties

Satikt savus mīļos

Rīgas lidostā nosēsties

Uzliec roku man uz pleca

Uzliec roku sev uz sirds

Lai kur Tu arī dotos

Latviju Tev neaizmirst

Tagad par tiem grūtajiem laikiem

Man ir sagatavots viens stāsts par to

Lūdzu ieklausieties, ieklausieties nepārtraucot

Tūkstoš deviņsimti četrdesmit sestā gadā

Skaistā rītā pavasarī

Atnāca ādas mēteļos vīri

Pie mana vectēva, teica – jānāk līdz

Gandrīz veselu gadu

Viņš Stūra mājā mocījās

Viņš teica – Latvija būs brīva

Un ne no kā viņš nebaidījās

Iznāca ārā, bija piedzimusi meita

Nebija no kā izdzīvot

Viņš teica – es to visu nevarētu

Savu Latviju nemīlot

Uzliec roku man uz pleca

Uzliec roku sev uz sirds

Lai kur Tu arī dotos

Latviju Tev neaizmirst

Arhitekts UĢIS KAUGURS:

– Es neesmu mūzikas pazinējs un vērtētājs, tādēļ balstos tikai uz savām izjūtām. Reiz klātienē, kora un orķestra izpildījumā dzirdēju dziesmu “Saule, Pērkons, Daugava”. Atceros, ka… zosāda uzmetās. Tātad kaut kas notika pa īstam. Šajā dziesmā vienā spēcīgā veselumā ir savienojušies gan vārdi, gan mūzika. Manuprāt, tās patiesais jaudīgums izjūtams, klausoties klātienē, ne ierakstā.

Saule, Pērkons, Daugava

Saule Latvi sēdināja

Tur, kur gali satiekas

Balta jūra, zaļa zeme

Latvei vārtu atslēdziņa

Latvei vārtu atslēdziņa

Daugaviņas sargātāja

Sveši ļaudis vārtus lauza

Jūrā krita atslēdziņa

Zilzibeņu pērkons spēra

Velniem ņēma atslēdziņu

Nāvi, dzīvi Latve slēdza

Baltu jūru, zaļu zemi

Nāvi dzīvi Latve slēdza

Baltu jūru, zaļu zemi

Saule Latvi sēdināja

Baltas jūras māliņā

Vēji smiltis putināja

Ko lai dzēra latvju bērni

Dzīves ūdens, nāves ūdens

Daugavā satecēja

Es pamērcu pirksta galu

Abus jūtu dvēselē

Nāves ūdens, dzīves ūdens

Abus jūtu dvēselē

Saule mūsu māte

Daugav’ – sāpju aukle

Pērkons velna spērējs

Tas mūsu tēvs.