Ir cilvēki, kuriem iešaujas prātā ideja un kuru to tūlīt cenšas īstenot. Ja uzreiz neizdodas, atmet ar roku un ķeras pie kaut kā cita. Un ir cilvēki, kas mērķtiecīgi virzās uz vienu, arī tad, ja palaikam paiet nostāk, viņi atgriežas pie iecerētā, lai īstenotu savus sapņus – gūstot pieredzi, mācoties no kļūdām, augot. “Man liekas, ka ar pamatīgām lietām tā arī ir, tās nevar tapt vienā mirklī,” saka māksliniece Ilze Ķībure, ar kuras rokām top tamborētas metāla rotas.

Ar dzimtas spēku

Ilze Ķībure ir Kurzemes Apgabaltiesas sekretāre, bet pēc aicinājuma, vakaros un brīvdienās, metālmāksliniece rotkale. Viņa tamborē rotas, tajās apvienojot divas pašai mīļas un izkoptas prasmes – rokdarbus un metālapstrādi.

Rokdarbnieces I. Ķībures dzimtā atrodamas vairākās paaudzēs – ar rokdarbiem aizrāvušās gan viņas mamma, gan vecmāmiņa, gan vecvecmāmiņa. Savukārt Ilzes vectēvs bijis rotkalis. “Bet, kad izvēlējos profesiju, ar viņu es to vismaz apzināti nesaistīju,” viņa uzsver.

Kad jautāju, vai Ilze vairāk ir amatniece vai māksliniece, viņa saka: “Es domāju, ka drīzāk varētu būt māksliniece rotkale. Amatnieks tik ļoti neeksperimentē. Ir, protams, kas to dara, bet tas nav tik izteikti. Un visu laiku taisīt, piemēram, tradicionālās rotas man būtu garlaicīgi. Man ir svarīgs koncepts.” Tāpēc viņa vēlējusies veidot savu rokrakstu. Pētījusi tamborēšanas vēsturi un noskaidrojusi, ka par sievišķīgi smalku uzskatītā tamborēšana senos laikos bijusi vīriešu darīšana. “Arī rotu pasaulē nu jau ir sieviešu pārsvars gan mākslā, gan dizainā un amatniecībā,” viņa bilst un atzīst, ka strādāt ar metālu nav viegls darbs. “Bet tas ir sirdsdarbs. Es nevaru iedomāties, ka to varētu nedarīt.”

Pašlaik ļoti daudzi grib saukties par māksliniekiem un dizaineriem, taču rotu dizains Latvijā, pēc Ilzes teiktā, ir diezgan mazs. “Ja salīdzina ar pasaules valstīm – vēl maziņš bērniņš.” I. Ķībure vēlētos būt daļa no tā, un dažādi pārbaudījumi viņu nebaida. Ilzes lēmumi un domas nav spontānas, bet izsvērtas un pārdomātas. Viņas mērķis ir kļūt par pilna laika mākslinieci. “Es domāju, tas ir iespējams. Es uz to tiecos. Sākums ir lēns, bet viss notiek. Vienkārši ir jāiet uz priekšu,” Ilze ir optimistiska. It visā viņa lūkojas tālāk, plašāk un dziļāk. Citādi taču nebūtu vērts.

Skolotāju padomi

Rotkaļa profesiju I. Ķībure izvēlējusies 12. klasē. “Pirms 12. klases man bija skaidrs, ka gribu iet uz mākslas skolu, bet nezināju, uz ko. 12. klases laikā daudz domāju, visu apsvēru. Beigās izvēlējos metālapstrādi. Un jau skolā kļuva skaidrs, ka tās būs rotas,” stāsta Ilze, kura Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolā apguvusi arī apģērba dizainera prasmes. Vakari pavadīti skolā līdz vēlai stundai

un cītīgi strādājot, droši vien tāpēc Ilze sūtīta uz dažādiem rotkaļu konkursiem. Vēlāk viņa pabeigusi metāla dizaina studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, pusgads pavadīts arī apmaiņas studijās Oslo.

Mācību laikā Liepājas mākslas skolā un studijās Latvijas Mākslas akadēmijā viņa izstaigājusi meklējumu ceļu, izmēģinot dažādus materiālus un tehnikas. Labi padomdevēji bijuši skolotāji, un ne tikai praktiskos jautājumos. Tehnikas ziņā ļoti labus pamatus ielicis pedagogs mākslas skolā Andris Garokalns. “Tas ir ļoti svarīgi, sevišķi tad, ja gribi strādāt ar savām rokām. Viņš arī atvēra, atmodināja manī domāšanu, kā var radīt rotaslietas,” stāsta Ilze. “Vēl joprojām mēs sazvanāmies, un tad es viņam palūdzu kādu padomu vai padiskutējam, kā darīt.”

Būtiska loma pasaules uzskatā arī viesstudijās Norvēģijā satiktajam portugāļu rotu māksliniekam un skolotājam Manuelam Vilenam, kurš uzsvēris katra individualitāti, lai katrs radītu īpašo lietu. Mudinājis nebaidīties un uzdrošināties. “Uzdrošināties idejās būt arī trakam,” uzsver māksliniece.

Zīmols un ozols

I. Ķībure atceras, ka jau akadēmijā kaut ko uztamborējusi, bet tas palicis kā eksperiments. Pašlaik Ilze pie tā atgriezusies un uzdrošinājusies izveidot savu zīmolu – “Semina”. To iespaidojusi mākslinieces aizraušanās ar dabu un sēklām, no kurām viņa agrāk darinājusi rotas. “Sēklas man liekas fantastiska dabas pērle,” Ilze atzīstas. “Un, kad taisīju zīmolu, izmantoju nosaukumu “Semina”, kas latīniski nozīmē sēklas.” Māksliniece skaidro, ka vārds semina sevī ietver mūžīgā rituma simbolu un tajā satiekas pagātne, tagadne un nākotne. Viņasprāt, zīmolam tas varētu būt labs nosaukums.

Zīmola logo redzama kalēja lakta, kas, pēc Ilzes vārdiem, simbolizē metālapstrādi un smagnējo netīro darbu, kurā vajadzīgs arī spēks, un adata ar kamoliņu, kas pārstāv sievišķīgo un smalko. Ilze cer rotas veidot visu mūžu, un varbūt, ka to turpina arī vēl kāds pēc viņas. Ilze smaida: “Iespējams, tas aiziet no paaudzes paaudzē.”

Ne vienai vien paaudzei būs arī Ilzes pamatīgais ozolkokā darinātais juveliergalds, ko speciāli pēc viņas pasūtījuma darinājis uzņēmums “Dzenītis”. Ozols simbolizē labklājību – norāda māksliniece, un tā enerģētika viņai ir svarīga. Uz galda glīti stāv dažādas kārbiņas, rindā savietotas vīlītes, urbīši, frēzītes, leņķīši un citi zināmi un nezināmi instrumenti, skiču grāmatiņa. Kad Ilze pēc darba stundiņu atpūtusies vai brīvdienu rītā pamodusies, viņa ieslēdz radio “Klasika” vai citu atbilstošu mūziku, apsēžas pie galda un ķeras pie lietas. Vislabāk, ja neviens netraucē. Top vara piespraudes, gredzeni, kuloni, rokassprādzes.

No diedziņa līdz patinai

No sākuma Ilze uztamborē mežģīnīti no vara stieplītēm, tās var būt dažāda diametra – gan smalkas kā matiņš, gan pat milimetru biezas, tad tamborēt grūtāk. “Mežģīnītes gan no grāmatām ņemtas, gan pati esmu rakstiņu sacerējusi. Ja esi nezin cik gadu tamborējis, tad jau pats vari izdomāt,” viņa saka. Kad rotiņa uztamborēta, to apstrādā ar galvanoplastiku, kas ir elektriski ķīmisks process. Tā laikā metāls pārklājas ar vara kārtiņu un paliek stingrs. Kārtiņas audzēšana ir ilgs un lēns process. Atkarībā no mežģīnes lieluma tas var paņemt vairākas diennaktis.

Varš ir rozā. Kad tas sadraudzējas ar gaisu, oksidējas. Rota tiek pārklāta ar patinu, proti, tā vēlreiz tiek mērkta speciālā ķīmiskā sastāvā vai arī, ja ir vēlēšanās iegūt zaļo patinu, rotai šķīdumu pārklāj ar otu un ar degli nokarsē. “Patina ir labs nobeigums, tā apstādina oksidācijas procesu,” uzsver māksliniece.

Pēc tam rotām jāpielodē aizdarītes. Katrai Ilze izdomā citādu. Viņa smejas, ka varētu jau arī piekausēt gatavu, vēl labāk – pielīmēt, kā to daudzi dara. Bet tas neesot rotkaļa cienīgi. Rotām, kam paredzēti stikliņi, tie jāliek klāt. Ilze atgādina, ka arī etnogrāfiskajās saktās izmantoja slīpētos stikliņus, kuri bija diezgan populāri. “Tagad paņēmu mūsdienu populāros stikliņus – “Swarovski”,” māksliniece pasmaida. Svarīga kārtība, kādā stikliņu rotai pievieno. “Ja pielikts stikliņš, tas automātiski nozīmē, ka vairs nedrīkst karsēt un lodēt. Jā, to skolotājs Garokalns iemācīja, ka vienmēr jādomā piecus soļus uz priekšu, lai nepieļautu tehniskas kļūdas,” rotkale pastāsta.

Laiku pa laikam rotas tapšanas gaitā tā jānoslīpē. Ilze saka: “Visam jābūt labi nostrādātam, lai nebūtu asumu.” Slīpējot viņa lieto respiratoru. Jo, lai gan varam esot ļoti laba ietekme uz veselību – tas ir sildošs, ārstē sāpes un pat uzlabojot sirdsdarbību –, putekļu veidā šis metāls var kaitēt. Starp citu, rotas var veidot arī no citu metālu stieplītēm jeb diegiem, piemēram, no sudraba. Ilze lēš, ka tas varētu būt viņas nākamais solis. Viņai tas nekad neapniks.

“Pēc vidusskolas, kad sāku mācīties, jau bija skaidrs, ka tas būs visam mūžam,” iestarpina māksliniece. “Man liekas, ka vienai cilvēku daļai vispār nav skaidrs, ko viņi dzīvē grib darīt. Man tādā ziņā ir paveicies. Es zinu, ko gribu dzīvē darīt.”