Karostas ūdenstorņa visai vienmuļo ikdienu uz laiku pārtraukusi radoša rosība. Holandiešu horeogrāfa un starpdisciplinārā mākslinieka Eda Shautena vadībā 10 dažādu disciplīnu mākslinieki, savstarpēji sadarbojoties un mijiedarbojoties, izzina ūdenstorni, veido dialogu ar to. “Šī ir satriecoša un unikāla telpa,” sajūsmināti saka Eds. “Ir saistoši ieklausīties ūdenstornī, ieraudzīt, kā mēs, mākslinieki, varam ienākt šajā telpā, nevis vienkārši ienesot mākslu, bet ieraugot tās vajadzības. Varbūt tai nevajag pārāk daudz.”

Ar projekta gaitu un rezultātu ikviens varēs iepazīties 6. augustā Liepājas mākslas foruma ietvaros.

Mākslinieka un telpas saruna

Tornis nav tikai telpa ar sienām, logiem, metāla konstrukcijām. Tornis pats ir mākslinieks – norāda Eds Shautens (Edd Schouten) un mudina saskatīt laika atstātos nospiedumus: traipus, plaisas, elektrības vadu atstātas līnijas, arī putekļus un beigtas mušas. Tas viss ir Karostas ūdenstorņa mākslas darbs. “Pēdējos simts gadus tas ir zīmējis uz sienām, spēlējies ar gaismu, ar tekstūru, ar akustiku. Tornis liek lietā laiku un palēnām telpā rada pārmaiņas. Protams, cilvēki tajā ir līdzdalīgi,” viņš stāsta. “Un mākslinieku uzdevums ir izgaismot Karostas ūdenstorņa mākslinieciskumu. Lielākais izaicinājums mums kā māksliniekiem ir spēt parādīt apmeklētājiem, ka šī ir interesanta telpa, lai viņi paraudzītos uz to tā, kā mēs uz to skatāmies: cik skaistas līnijas, cik skaista gaismu spēle, akustika. Šī ir apbrīnojama vieta.” Šo mākslas darbu veidojusi vēsture, cilvēki simts gadus senāk un šodien, visi, kam bijusi kāda saikne ar torni. Katrs atstāj tajā savus nospiedumus, vibrācijas, ar savu kustību pa telpu veido tās horeogrāfiju. “Cerams, mēs arī kļūsim par daļu šīs telpas. Arī pēc simts gadiem būsim palikuši tās akustikas atbalsī,” Eda balsī jūtams romantisks akcents.

Viņaprāt, svarīgi Karostas ūdenstorni nepārvērst baltā, neitrālā mākslas galerijā, kā tas bieži vien mēdzot notikt. Viņš gan bilst, ka arī šādas galerijas ir nepieciešamas, taču ne visos gadījumos tas jādara, īpaši ja telpa ir tik pašpietiekama kā Karostas ūdenstornis. “Kad tā ir tikai galerija, nenotiek mākslinieka saruna ar telpu. Esot kopā, mēs ļoti daudz sarunājamies cits ar citu, sadarbojamies cits ar citu, un caur to mēs sākam iepazīt telpas vajadzības. Māksla ir vairāk tas, ko mēs telpā neienesam, nevis tas, ko mēs tajā ienesam.”

Karostas ūdenstorņa mākslas projektā, Eda Shautena pulcināti, piedalās desmit dažādu jomu mākslinieki – fotogrāfe un grāmatu dizainere Inga Erdmane, fotogrāfs un alus brūveris Valdis Jansons, dejas mākslinieki Katja Čeraņeva (Katja Cheraneva) no Krievijas un Mateo Marčēzi (Matteo Marchesi) no Itālijas, mākslas kuratore Līga Lindenbauma, vizuālie mākslinieki Debija Jonga (Debbie Young) no Skotijas, Laura Prikule un Eva Vēvere, skaņas mākslinieks Ernests Vilsons, vokāliste un skaņas māksliniece Marija Luīze Kapurso (Maria Louisa Capurso, Itālija).

Mākslinieku radošā mijiedarbība ar Karostas torni notiek nesteidzīgi, cenšoties to saredzēt, saklausīt, sajust. Mākslinieki, ierazdamies cits pēc cita, Karostas ūdenstornī strādā jau kopš 6. jūlija. Pirmie iespaidi bijuši visdažādākie – no dziļa respekta pret telpas spēcīgo enerģētiku, līdz asociācijām ar dievnamu un sajūsmai par tās skaistumu.

Sadarbība kā procesa virzītāja

Veidojot Karostas ūdenstorņa mākslas projektu, dalībnieki vēlas nevis vienkārši ienest tajā mākslu, bet darīt to, respektējot telpas vajadzības. Lai to spētu, ir jāprot atkāpties no sava ego. Nevis atnākt ar konkrētu ideju un to īstenot, bet vērst uzmanību uz sadarbību citam ar citu un ar telpu – skaidro Inga Erdmane.

Māksliniekiem tiek likti priekšā dažādi vingrinājumi, uzdevumi. Piemēram, ir tā saucamās sola sesijas, kad viens uzaicina kādu citu ārā uz sarunu. “Es to saucu nevis par sarunu, bet par mijiedarbību,” paskaidro Eds. “Varbūt tur apsēžas dejotājs un dziedātājs, varbūt viņiem nav ko teikt, bet viens sāk dziedāt un otrs uzsāk kustību. Tā arī ir sava veida saruna.” Šīm sarunām nav laika ierobežojuma, dažkārt sarunbiedri nolemj to turpināt citu dienu, bet citreiz saruna ieilgst stundām. Šajā projektā mākslinieki gūst pieredzi mākslas jomās, kuras pārstāv viņu kolēģi un kurās paši iepriekš nav darbojušies.

“Pastaiga ir vēl viens būtisks aspekts,” bilst projekta vadītājs. Svarīgi ir arī iet ārā no torņa un mijiedarboties ne tikai savstarpēji, bet arī ar pārējo Karostu un tās iedzīvotājiem. Tāpat mākslinieki uz sarunām aicina dažādu jomu speciālistus, zinātniekus.

Nozīmīgas ir arī kopīgas maltītes, īpaši vakariņas. “Dienas beigās sanākam kopā ap galdu, dalāmies maltītē, kas ir visbiežākā lieta, ko cilvēki dara. Visās kultūrās to zina, tas nav nekas īpašs. Un mums ir gards ēdiens, mēs sarunājamies par to, ko darām, ko domājam, par jaunām idejām, arī par praktiskām lietām.” Savstarpēji bagātinošu radošo attiecību veidošanā tikpat būtiska ir arī mākslinieku kopīga sadzīve. Lielākā daļa dzīvo Karostas pamatskolā netālu no torņa, Eds un Inga – pašā tornī, bet Ernests braukā uz mājām. Taču visi tiekas kopīgās ēdienreizēs, gatavo ēst, mazgā traukus. Sadarbība sadzīvē veicina sadarbību mākslā.

Līmeni pa līmenim

Vienā no Karostas ūdenstorņa projekta dalībnieku pusdienu reizēm Eds un Inga ved “Kultūras Pulsu” ekskursijā pa ūdenstorņa stāviem un stāstot mudina ieraudzīt to viņu acīm. Telpa ir majestātiska, bet ar laika zoba pēdām. Sajūta ir mazliet bailīga, jo sākumposmā kāpnes viegli šūpojas, bet gaisma, kas tornī iekļūst cauri logiem, padara to gaišu un mājīgu. Katru stāvu, ko mākslinieki sauc par līmeņiem, viņi iecerējuši atklāt un parādīt citādi, jo katrai telpai piemīt savas īpašības, ko akcentēt. To visu ikvienam būs iespēja redzēt 6. augustā pulksten 16, kad Liepājas mākslas foruma ietvaros tur notiks mākslas projekta atklāšana.

1. līmenī daudz cauruļu. Vieta ir caurcaurēm industriāla, piepildīta. Un māksliniekiem ir liels izaicinājums to apgūt, izcelt, pārlieku nenoslogojot. 2. līmenī atrodas galvenā darba vide. Telpu piepilda galdi ar datoriem. Šajā telpā mazāk noris sarunas, fokuss vērsts uz darbu. Kad tornī viesojas “Kultūras Pulss”, mākslinieki stāsta par dažādiem ideju aizmetņiem, piemēram, par muzejveikaliņu, kur iegādāties suvenīrus, pastkartes, varbūt T-kreklus, somas. Līgas Lindenbaumas ideja ir apspēlēt šīs vietas vēsturi kā fikciju. “Tā varētu būt, piemēram, karotīte, ko cars Nikolajs II lietojis brokastīs pēc katedrāles atklāšanas,” Eds min interesantu piemēru.

Visakustiskākā telpa ir 3. līmenī. “Mēs te sajūtamies kā katedrālē,” raksturo projekta vadītājs. Šajā līmenī viņi vēlas izcelt mākslu, kas telpā jau eksistē un ko veidojis laiks, cilvēki, paši to neapzinoties. Eds rāda uz koka dēlīšu konstrukciju, kas balsta vēdlodziņu un atzīst: “Manās acīs tā ir skaista skulptūra.” Viņš vērš uzmanību uz galda un krēsla harmoniju telpā, ko labi var saskatīt, pakāpjoties uz kāpnēm. “Ja mēs te ievietotu gleznas vai bildes, šī telpa zaudētu kvalitāti. Tā ir mūsu stratēģija – ļaut saprast, ka māksla ir visur, pat ja tā ir patvaļīgi veidojusies,” Eds Shautens vēlreiz uzsver. “Mākslinieks tikai veido tās ietvaru. Pat ja tas ir garīgs ietvars, tas kļūst par mākslu.”

Arī 4. līmenī akustika ir spēcīga. Šajā stāvā strādā Hāgas Karaliskās konservatorijas students, liepājnieks Ernests Vilsons. Viņš komponē skaņdarbu četrām balsīm, ko vokālā ansambļa “Mirgo” dziedātājas izpildīs 6. augustā projekta atklāšanā. “Gandrīz nekad neizdodas rakstīt mūziku vietā, kur tā tiks atskaņota. No vienas puses, tas ir atbrīvojoši, jo visu, ko tu raksti, ir iespējams izmēģināt rakstīšanas procesā. Tai pašā laikā parasti, rakstot mūziku, es mēdzu paļauties uz daudz ko – ka būs telpa, kas kaut kā skanēs un kaut kādā veidā ietekmēs skaņdarbu, bet šeit es zinu, kā tas ietekmēs skaņdarbu. Tādēļ man ir daudz ciešāks kontakts ar šo skaņdarbu. Tas uzliek lielu atbildības sajūtu,” Ernests stāsta par savu kompozīciju, kas top telpā, kur nav nekāda privātuma, jo akustikas dēļ telpā atbalsojas vismazākās skaņas. Tā esot neparasta pieredze.

Torņa 5. līmenī atrodas tvertne, ko agrāk piepildījis ūdens. Tajā valda puskrēsla. Eds Shautens norāda, ka šī ir ļoti pašpietiekama, pabeigta telpa. “Te nevaram ienest mākslu, jo telpa pati ir skulpturāla un spēcīga. Viss, ko te ieliktu, būtu sīks. Jebkura māksla šajā telpā kļūst nesvarīga,” viņš raksturo un stāsta, ka pat performance, kas tur iecerēta, būs tikai kā pastaigas žests. “Bet nevar zināt. Varbūt mēs pārsteigsim paši sevi, varbūt šai telpai tomēr kaut ko vajag,” projekta vadītājs piebilst, norādīdams, ka radošajā procesā, kas šajā projektā ir svarīgāks par rezultātu, viss var mainīties. “Cerams, mēs atradīsim, kas šai telpai ir vajadzīgs.”

Viens līmenis jeb stāvs paliek neiepazīts – tas ir jumts. Taču uz tā šajā reizē nav iespējams nokļūt. Tiem, kam bijusi un būs tāda iespēja, paveras brīnišķīga ainava – Eds un Inga zina, pērn tur uzkāpuši.

Bet viss pārējais ūdenstornis apmeklētājiem būs atvērts no 6. augusta – mākslas projekta atklāšanas – līdz 27. augustam, un tik ilgi tajā uzturēsies un turpinās darboties arī mākslinieku grupa, kas Karostas ūdenstorņa apmeklētājus labprāt sagaidīs arī ikdienas vidē un apstākļos. “Tas viss nav tikai elitei, kas dodas uz mākslas izstādēm, bet es ļoti ceru, ka tas ir arī cilvēkiem Karostā, kas grib redzēt šo vietu, un viņi būs pārsteigti ieraudzīt arī mākslu šajā telpā. Daudziem ir grūti vispār atnākt uz galeriju, jo tas viss ir par mākslu, bet viņi par to neko nezina un jūtas nomākti. Bet dažreiz nav tik daudz svarīgi saprast, cik paskatīties un gūt pieredzi. Un tas ir tas, ko var iegūt šeit,” aicinādams saka projekta vadītājs.