Trešdiena, 28. septembris Sergejs, Svetlana, Lana
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Misija vairot labo

Misija vairot labo
Foto: Egons Zīverts
18.12.2013 09:35

Ilze Šķietniece, "Kultūras Pulss"

Klausoties, kā Rucavas sieva Sandra Aigare stāsta par ķekatām, rodas jautājums: kādēļ bērnos aizvien populārāks kļūst Helovīna gājiens, bet latviskās tradīcijas lēnām izzūd? Jo galvenā doma ir ļoti, ļoti līdzīga. Tas ir jautājums par zināšanām, uzskata Sandra. Ziemas saulgriežos viņa kopā ar citiem Tradīciju kluba dalībniekiem un tiem, kurus tas interesē, atkal dosies čigānos pa pašu pagastu.

Gaismas cīņa ar tumsu
“Tas ir saistīts ar mūsu senču kultu. Sākoties rudens laikam un vēlāk – ziemai, ķekatu bērni ir iemiesojušies mūsu senči,” skaidro S. Aigare. Iešana no mājas uz māju ir svētības nešana. Tas pauž saikni ar senčiem. Tradicionāli ķekatas ir gaidītas gan Mārtiņos, gan Ziemassvētkos. Kad šis laiks pienāk, tiek posta māja savlaikus un tāpat gādāts cienasts. “Senāk ļaudis apzinājās, ka tur, kur ķekatas atnāk, tās nes mājai svētību. Nekad neizlaida ķekatas nepacienātas.”

Tiem, kuri vēlas iet čigānos, kā tos sauc Kurzemē, vispirms ir jāpārģērbjas tā, lai nepazītu. Lai būtu ticamāk, ka tas nāk no citas pasaules. “Šajā reizē tiešām der kārtīgi noziesties ar sodrējiem, krāsām. Protams, pārģērbties,” atgādina tradīciju kopēja.

Tipiska maska, kas simbolizē gaismas un tumsas cīņu, ir kaza un vilks. Tādēļ arī ir daudz rotaļu, kurās vilks ķer kazu. Lācis nes turību, bagātību. Ar jaunāku laiku tradīcijām – ar atsauci uz literāro darbu par Sūnu ciema zēniem – lācis ienācis kā laimes simbols. “No nāves nebaidījās. Ir jābūt laimīgam, ka nāve tevi izdancina. Tas ir gluži otrādi – lai atvairītu. Dzīvesspēks,” uzsver S. Aigare. Vēl ļoti daudz izmantota zemkopja tēma: siets, grozs, siena kaudze, egle, kadiķis, zirgs. “Nelaiķei Olgai Volkovai bija ābolīši kabatā, un viņa ik pa brīdim pamētāja,” rucavniece, to atceroties, iesmejas. Zirgs vienmēr ienesot lielu jautrību un labi izskatās. Bijuši arī suņi, kaķi, zaķi, jaunākos laikos, kad nākušas modē kāzas – līgava, līgavainis, pat mācītājs.

Ēverģēlības paglabā Meteņiem
“Līdzi ir jābūt zināmai atribūtikai. Nāk ar podu vākiem, žvadzekļiem, šķindekļiem, taisa lielu troksni. Arī tam ir sava jēga – aizbaidīt to visu, kas ir slikts, mošķus no visiem kaktiem izbaidīt laukā,” uzskaita S. Aigare. Noteikti līdzi vajadzētu būt ja ne kārtīgai eglei vai kadiķim ar žvadzeklīšiem, ar ko ķekatu bara vadonis iet pa priekšu, nesot svētību, tad vismaz katram līdzi kādi kadiķu zari. Tāpat kā mēs Lieldienās izperam, tāpat arī Ziemassvētkos: veselību iekšā, slimību ārā, palaidnības ārā, labie darbi iekšā!
“Jāapzinās, ka tā nav trakošanās, dauzīšanās, ārdīšanās. Tas varbūt ir vēlāk, kad ziema iet uz otru galu. Kad Meteņos ir pēdējie masku gājieni, vīri pārģērbjas par sievām, sievas par vīriem, tad tās ir milzīgi lielas ēverģēlības, kā saka, tvaika nolaišana,” norāda Tradīciju kluba vadītāja. “Ziemassvētku ķekatas ir atbildīgs pasākums. Ja mēs kaut ko tādu darām, tad apzināmies, ka tā ir mūsu misija – vairot labo, nest labo. Tāpēc sava loma ir visam – gan apģērbam, gan atribūtikai. Arī noteiktam ritmam.”

Veļas uz priekšu kā lavīna
Tradīciju zinātāja uzsver, ka Rucavai un Nīcai ir ļoti paveicies. Šīm vietām zināmi īpašie ķekatu balsi, kas saglabājušies no ļoti seniem laikiem un ir izmantojami, kad ķekatnieki dodas iekšā mājās. To sakot, S. Aigare skaņā balsī nodzied: “Kas tur rībina uz istabiņu? Kas tur rībina uz istabiņu? Ķekatiņas dancina sav’ kumeliņu. Ķekatiņas dancina sav’ kumeliņu.” Nīcai raksturīgais: “Trīs gadi sēdēju avota malā. Trīs gadi sēdēju avota malā. Ķekatu dieninu atčaparēju. Ķekatu dieninu atčaparēju. Ai, nama māmīna, laid bērnus iekšā. Ai, nama māmīna, laid bērnus iekšā. Ķekatu bēnīniem kājīnas sala. Ķekatu bēnīniem kājīnas sala.” Tas var mīties ar plašāk zināmo “ķekatā, ļekatā, lēksim kāļu dārziņā”. Liepājas pusē tādu balsu nav daudz, Latgalē esot vairāk – “kaladū, kaladū” un tamlīdzīgas dziesmas.

S. Aigare saka: var iztikt arī bez dziedāšanas, ar teātri, spēli. Bet ir svarīgi ķekatām izrādīties, iziet rotaļās. Ja nezina ķekatu balsus un pantus, var izlīdzēties ar “Kumeliņi, kumeliņi”, “Lācīt’s kāpa ozolā”. Ejot rotaļās un kustoties, iesaista arī mājas ļaudis un tos, kas grib iet, paņem līdzi. “Un tad tas kā tāda milzīga sniega lavīna veļas uz priekšu,” piebilst rucavniece.

Ar kristīgo kopā nejauc
S. Aigare pati ķekatās esot gājusi ļoti daudz: “Sākot ar Atmodas laiku, kad es strādāju Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Tolaik tur bija Folkloras klubs. Mēs Liepājā bijām pirmie, kas vadīja šos Ziemassvētku pasākumus.” Bijis tā, ka nedēļas laikā novadīts pat simt, simt četrdesmit sarīkojumu ar ķekatām. Tolaik liepājniekiem tas bijis kaut kas jauns. Taču no rīkotājiem prasījis lielu sagatavošanos – vajadzējis gatavot maskas, mācīties dziesmas.

Kad viņa pārcēlusies uz dzīvi Rucavā, pirmais mēģinājums bijis samērā neveiksmīgs. Pēc “3×3” nometnes šķitis, ka pagastā būs daudz cilvēku, kurus latviskās tradīcijas interesē. “Bet man ne prātā nenāca, ka Rucava sevi visu laiku uzsvērti demonstrēs kā kristīgu pagastu. Man likās – mums taču ir kapela, etnogrāfiskais ansamblis, tikko Tradīciju klubs sāka veidoties, uztaisām visi kopīgus Ziemassvētkus. Tad mums bija diezgan liels nopēlums. Mācītājs pat no kanceles bija teicis: tie, kas ir kristīgi, tādās lietās lai nepiedalās,” S. Aigares balsī nedaudz ieskanas rūgtums.

Tomēr tas nav liedzis katru gadu tradīciju mājā “Zvanītāji” Ziemassvētkus svinēt. Sākumā braukusi folkloras kopa “Laiva”, kam esot ļoti skaistas kopā dziedamas Ziemassvētku dziesmas.

Jautāta, vai nav tā, ka kristīgais ar tradicionālo tagad ir tik ļoti sajaucies, ka varbūt šīs lietas nemaz nevajag pārlieku šķirot, S. Aigare ir strikta: “Nevajag neko šķirot, bet es uzskatu, ka tās ir divas dažādas kultūras. Dažādu laiku izpausmes. Pirmās Latvijas laikā Ziemassvētku svinēšana bija saistīta ar baznīcu. Mājās tad arī centās tādā garā. Pieklusināti. Es nevaru iedomāties, ka es aizietu uz baznīcu, nāktu mājās, ģērbtos maskās un vilktu bluķi.”

Nevis pārmantošana, bet atdzīvināšana
Tradīcija iet ķekatās nav pārmantota, Tradīciju kluba vadītāja norāda uz padomju laika nodarījumu. Nav latvieša, kad varētu teikt: mana mamma, vecāmamma gāja, tāpēc arī es eju. “Daudz kas Atmodas laikā izrādījās kaut kas jauns, pilnīgi svešs, ko mēs nezinājām. Mēs arī lasījām grāmatas, tās pašas Latvju dainas, kur ir Krišjāņa Barona tradīciju pieraksti. No visiem avotiem klausījāmies, kādas šīs tradīcijas ir bijušas, mēģinājām siet kopā,” atceras S. Aigare. “Tas notiek tur, kur ir folkloras entuziasti. Tā nav tradīciju pārmantošana, tā drīzāk ir atdzīvināšana. Tur, kur ir šādi entuziasti, kur viņi ir līderi un prot pārliecināt apkārtējos, nāk viļņi ar latviskuma apzināšanos. Ja es apzinos sevi par latvieti, vairāk interesējos par šīm tradīcijām, varu tajā visā piedalīties.” Par piemēru viņa min novembrī Aizsaulē aizgājušo “Madonas skandenieku”, vēlāk  “Vērtumnieku” vadītāju Arti Kumsāru. Viņš ar savu entuziasmu pratis aizraut teju visu apkārtni. Tur tiešām ļaudis ķekatās gājuši no mājas uz māju, katrā vietā pa kādam pievienojies, un vienā vietā notikusi kulminācija – dedzināts ugunskurs, un bijuši lieli svētki.

Vidējā paaudzē interese par latvisko aizvien pieaug, var secināt no dažādām sarunām. Taču bērniem saistošākas šķiet svešzemju tradīcijas. Aizgūtais Helovīns ir populārāks nekā latviskās ķekatas. “Pirmkārt, mūsu bērni nav informēti. Daudz kas nāk no ģimenes un arī no skolas. Skolotāji nav tā sagatavoti. Viņi baidās no tā, ko nezina. Reti kurš ir folklorists, lai informētu par to bērnus, un tās būtu fundamentālas zināšanas,” novērojusi S. Aigare. “Bērni aizraujas ar to, kas interesē skolotāju vai vecākus. Protams, pusaudža vecumā reizēm par spīti dara pretējo. To var teikt par daudzu folkloristu bērniem. Helmi Stalte savulaik atzina, ka ļoti daudzi no viņiem ir no bērna kājas vesti vecākiem līdzi, un piepeši vienā brīdī viņš nedara neko. Bet viņiem ir iedots ļoti daudz, un vienā brīdī, kad paši sāk tiešām sevi meklēt un ar kaut ko atšķirties, tas ļoti noder. Un tad viņi to turpina, un stiprākā kvalitātē.”

Skaidrojošā vārdnīca
Masku gājiens:
/ ķekatas – Kurzemē;
/ budēļi – Zemgalē;
/ kaladnieki – Latgalē;
/ čigāni – Kurzemē, Vidzemē.
No http://folklora.lv.

Ticējumi
Līdz ķekatām vajagot saēst visu gaļu, un, ja nevar visu saēst, tad var vēl palikt tikai tik daudz, kā var zobos saturēt. Ja paliek vairāk, tad tas jādzen laukā no mājas, tas nav nekāds saimnieks.
/J. Atteka, Nīca./

Ķekatu dienā vajaga lēkt ķekatās un paņemt lielu, garu kadeģi, un kadeģa galā vajaga uzsiet kādu linu sauju, tad to gadu būs lieli lini.
/M. Ķaupelis, Nīca./

Kad lec ķekatās, tad aug gari lini.
/K. Lielozols, Nīca./
No http://valoda.ailab.lv.

Tautasdziesmas
Čigans bija mans tēvinis,
Čiganite māmulina,
Es čigana meita biju,
Kā preilene vien staigāju,
Klumpas kājās, pīpe zobos,
Galvā salmu cepurite.
/Legzdu I., Gavieze./

Ķekatā ļekatā!
Melni krekli mugurā.
Kā būs mumis nabagiem
Lielas dienas sagaidīt!
/A. Bumbuls, Nīca./
No www.dainuskapis.lv.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz