Jaunais latviešu kamermūzikas albums ieskaņots tieši Liepājas koncertzāles ierakstu studijā un izdots nacionālās ierakstu kompānijas “Skani” paspārnē.

Mūziķi šo albumu ierakstīja oktobra beigās – novembra sākumā, pastāstīja koncertzāles vadītājs Timurs Tomsons. “Šī bija brīnišķīga rezidence, kas iekustināja un ieskandināja koncertzāli klusuma laikā,” viņš teica.

Albuma nosaukums atklāj gan komponistu, gan izpildītāju tuvību dabai kā iedvesmas avotam. I. Parša atklāja, ka diska vāciņa foto uzņēmusi pastaigā ar dēliņu, dodoties uz jūru Bolderājā.

E. Melngailis labi zināms ar savām kora dziesmām, tautas dziesmu melodijas viņš vācis pa visu Latviju, taču kamermūzika skan retāk.

E. Melngaiļa solo dziesmas ierakstīt piedāvājusi I. Parša. “Kad lūdzu profesoram Arnoldam Klotiņam uzrakstīt albumam ievadvārdus, viņš teica – bravo! Jo Melngailim šādas izlases nebija.

Dziedātāji maz izvēlējušies solo dziesmas, jo tur nav ko pademonstrēt vokāli. Taču man iekrita sirdī kā ļoti poētiskas un saturiski spilgtas, katrai ir savs stāsts,” norādīja dziedātāja.

A. Osokins lūdzis K. Pētersonam uzrakstīt mūziku klavierēm, kas arī izdarīts. “Ieva nāk pie manis un saka, ka viņai ir “Smilgas”. Ir solo balsij un solo klavierēm. Kas trūkst? Duets. Atkal ejam pie Kristapa. Viņš uzrakstīja fantastisku dziesmu ar Veidenbauma vārdiem,” par laimīgajām sakritībām pauda pianists. “Divi izcili latviešu komponisti sarunājas, no 19. gadsimta beigām līdz 21. gadsimta sākumam notiek dialogs.”

Koncertu krāšņi papildināja Bartoka un Mocarta mūzika, jo Mocarta variācijas par bērnu dziesmu sasaucas ar E. Melngaiļa siltajām un sirsnīgajām dziesmām bērniem, bet Bartoks, kurš tāpat kā Melngailis bija tautas dziesmu pētnieks, mūsdienīgi sasaucas ar K. Pētersona daiļradi, skaidroja A. Osokins.