Divdaļīgajā koncertprogrammā mūziķi atskaņoja skaņdarbus, kam piemīt spirdzinoši elegants raksturs – Fēliksa Mendelszona Otro klaviertrio, Pētera Vaska “Līdzenuma ainavas” un Morisa Ravela Klaviertrio, informē koncertzāles sabiedrisko attiecību speciāliste Anita Lazdeniece-Grīnberga.

Florians Donderers ir ģeniāls kamerorķestru koncertmeistars jeb pirmā vijole, kaislīgs kamermūziķis, aizrautīgs meistarklašu vadītājs.

Viņš bijis ilggadējs koncertmeistars vienam no pasaules labākajiem kamerorķestriem – “Brēmenes Vācu kamerfilharmoniķiem”, aktīvi sadarbojies ar Pāvo Jervi un Igaunijas Festivāla orķestri, labi pazīstams arī Latvijas mūziķiem.

Bieži uzstājas kameransamblī ar dzīvesbiedri, izcilo un daudzpusīgo čellisti Tanju Teclafu, un pēdējā laikā viņiem pievienojas jaunā pianiste, uzlecošā kamermūzikas zvaigzne, dinamikas, štrihu un noskaņu perfektā pārvaldniece Kiveli Derkena.

Mūziķi programmu atklāja ar Fēliksa Mendelszona Otro klaviertrio, kuru caurstrāvo klasicisma gaisma, te saviļņojoši trauksmaina, te apgaroti skaista.

Skaņdarbs komponēts 1845. gadā, veltīts labam draugam, komponistam, vijolniekam Luī Šporam un dāvināts karsti mīļotajai māsai Fanijai Mendelszonei dzimšanas dienā, aizrautīgi atspoguļojot jauneklīga smalkuma un trauksmainu dziņu jutoņas.

Tam sekoja mūziķu īpašais veltījums klausītājiem – Pētera Vaska “Līdzenuma ainavas”, kas spilgti atainoja vīziju par rītausmu un dabas atmodu ar putnu dziesmām.

Tās oriģināli komponētas jauktam korim, vijolei un čellam pēc Gidona Krēmera aicinājuma sacerēt skaņdarbu jauniešu korim “Kamēr…” un kādām instrumentu kombinācijām.

Koncertā izskanēja komponista 2011. gadā veidotā skaņdarba redakcija klavieru trio, kur astoņbalsīgais koris pārvēršas klavieru partijā, kamēr vijoles un čella balsis paliek gandrīz nemainīgas.

Koncerta otrā un noslēdzošā daļa tika veltīta Morisa Ravela Klaviertrio, ko veido dzīvesprieka pilna, gaiši vitāla un instrumentālistu saspēlē asprātīga mūzika.

Šajā skaņdarbā ir ievērojams komponista dzimtās basku zemes folkloras iespaids.

Trio otrajā daļā, ko sauc “Pantums”, Ravels tiecas iemiesot skaņās pantumu jeb malaiziešu vārsmu formu, kur viena četrrindu panta otrā un ceturtā rinda atkārtojas nākamajā pantā kā pirmā un trešā rinda, visa dzejoļa pirmā un pēdējā rinda ir viena un tā pati.

Šis pants bija visai populārs franču un arī angļu romantiķu dzejā.

Skaņdarba fināls atgriežas “basku krāsas” noskaņās, ļaujot vaļu gaišam dzīvespriekam un vērienīgam, gandrīz vai orķestrālam noslēgumam.

Pēc tā klausītāji ar mūziķiem tikās jau par tradīciju kļuvušajās pēckoncerta sarunās, lai noskaidrotu viņu pārdomas un sajūtas par programmu un radošās dzīves nākotnes plāniem.